Tiesībsargs: Saeimas kavēšanās apdraud iedzīvotāju dzīves kvalitāti

Saeimas kavēšanās dēļ daudzi cilvēki var tā arī palikt bez tik ļoti nepieciešamās palīdzības, jo atbalsta personas lēmumu pieņemšanā (APLP) pakalpojuma un paliatīvās aprūpes pakalpojuma pilnvērtīga ieviešana ir apdraudēta. Tādēļ tiesībsargs Saeimas priekšsēdētājam Edvardam Smiltēnam lūdz veikt aktīvas darbības, lai nenotiktu kavēšanās un likumprojekts[1] tiktu pieņemts līdz septembrim, ja nepieciešams, – sasaucot komisijas un Saeimas ārkārtas sēdi.

Par atbalsta personas lēmumu pieņemšanā pakalpojumu

Šī nav pirmā reize, kad tiesībsargs aicina lēmumu pieņēmējus rīkoties nekavējoties. Jau pirms gada tiesībsargs norādīja, ka valsts “iekonservējusi” cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem zemo dzīves kvalitāti. Arī šī gada maija beigās tiesībsargs norādīja, kāpēc ir īpaši svarīgi nekavēties ar šī regulējuma pieņemšanu.

Minētais likumprojekts, kas “iestrēdzis Saeimas gaiteņos” un pat izņemts no atbildīgās komisijas darba kārtības ir būtisks, jo paredz jaunas normas attiecībā uz APLP  pakalpojuma  ieviešanu. Turklāt, neparedzot APLP normatīvajā regulējumā, jau atkārtoti tiks nelietderīgi iztērēti valsts līdzekļi – nāksies atlaist par valsts finansējumu apmācītās un pieredzi ieguvušās atbalsta personas^[2]. Šādā veidā jau iepriekš tika atbrīvoti apmācīti un pieredzi ieguvuši speciālisti[3].

“Ir absolūti nepieņemama šāda attieksme no Saeimas, atliekot jautājuma izskatīšanu, kura ieviešana no valsts puses jau tā ir ļoti ilgu laiku novilcināta. Šādā veidā izrādīta klaja necieņa gan pret sabiedrības grupu, kurai šis pakalpojums ir vitāli nepieciešams, gan arī pret valsts starptautiskajām saistībām. Vēl vairāk, nepieciešamais finansējums jau ir rasts, atliek pieņemt vien normatīvo regulējumu,” uzsver tiesībsarga vietniece, Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītāja Ineta Piļāne.

Piemēri praksē rāda, ka APLP pakalpojums visaptveroši ietekmē cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem dzīves kvalitātes uzlabošanos. Piemēram, cilvēki ir uzsākuši izglītības ieguves procesu, atraduši darbu, attīstījuši prasmes, viņiem pārskatīti rīcībspējas ierobežojumi vai rīcībspēja pilnībā atjaunota, uzsākta dažāda valsts un pašvaldību atbalsta veidu saņemšana (apgādnieka zaudējuma pensija, invaliditātes pensija, iegūts trūcīgās personas statuss, personām noteikts cietušā statuss, personas piereģistrējušās pie ģimenes ārsta, u.tml.), kā arī veiksmīgāk noritējusi komunikācija ar iestāžu darbiniekiem.

Par paliatīvo aprūpi

Tāpat, lai nodrošinātu paliatīvās aprūpes pakalpojuma pieejamību vismaz no 2024. gada 1. janvāra, pēc iespējas ātrāk ir nepieciešams pieņemt arī regulējumu paliatīvās aprūpes sistēmas pilnveidošanai[4]. Tas paredz izveidot visaptverošu un uz cilvēku centrētu paliatīvajā aprūpē esošu pacientu aprūpes modeli dzīvesvietā.

Ja no 2024. gada netiks novirzīts valsts budžeta finansējums, un turpmākā nodrošināšana paliks kā pašvaldības funkcija tās budžeta resursu ietvaros, pastāv augsts risks, ka atšķirīgās finansiālās un cilvēkresursu pieejamības dēļ ne visās pašvaldībās šie pakalpojumi būs pieejami. Tas attiecīgi ietekmēs paliatīvās aprūpes pacientu un viņu ģimenes locekļu iespējas saņemt savām vajadzībām atbilstošu atbalstu.

Paliatīvā aprūpe apstiprina dzīves vērtību, miršanu uzskatot par dabisku procesu. Tā nepaātrina un neaizkavē nāves iestāšanos, bet nodrošina iespējami labāko dzīves kvalitāti līdz pat nāves brīdim. Valsts pienākums – aizsargāt cilvēka cieņu –  nebeidzas līdz ar cilvēka ekonomiski aktīvās dzīves norietu vai fizisku nevarību un dzīvības spēku izsīkumu smagas un neārstējamas slimības dēļ. No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums rūpēties un gādāt par cilvēku visa viņa mūža garumā, jo sevišķi dzīves izskaņā, nodrošinot pieejamu, savlaicīgu, kvalitatīvu un pienācīgu paliatīvo aprūpi.

Tāpat maldīgi ir uzskatīt, ka paliatīvā aprūpe attiecās tikai uz veciem cilvēkiem. Dzīvē tā var būt gan zīdaiņa, gan brieduma gados esoša cilvēka, gan seniora aprūpe. Tā ir dzīves kvalitātes izvēle iepretim dzīves ilgumam. Tiesībās uz cieņpilnu nāvi ir runa par procesu līdz nāvei, nevis nāves faktu un tā padarīšanu par cieņpilnu.

[1] „Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā”

[2] Persona, kas profesionālās kompetences ietvaros sniedz atbalstu pilngadīgai personai ar garīga rakstura traucējumiem plānot un pašai pieņemt lēmumus par savu dzīvi.

[3] – Atbalsta personas, kad 2019.gadā noslēdzās izmēģinājuma projekts atbalsta personas lēmumu pieņemšanā pakalpojuma ieviešanā, kura gaitā arī tika detalizēti izstrādāts atbalsta personas pakalpojums. Noslēdzoties izmēģinājuma projektam, pakalpojuma sniegšanas nepārtrauktības nodrošināšana valsts līmenī netika nodrošināta.

[4] Gan likumprojektu “Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā” (Nr. 222/Lp14), gan likumprojektu “Grozījumi Ārstniecības likumā” (Nr. 223/Lp14).