“Piešķil savu empātiju!” – diskriminācijas izskaušanai veltīts raidījumu cikls

Kādas ir pirmās asociācijas, dzirdot vārdu savienojumu ‘psihiskie traucējumi’? Vai zini kādu, kuram tie ir? Varbūt Tev pašam? Ja šobrīd nav, vai pieļauj domu, ka savas dzīves laikā arī Tu varētu ar tiem saslimt? Jau pirmajā no desmit raidījuma cikla “Piešķil savu empātiju!” sarunā topošās juristes Patrīcijas Annas Vavilovas vadībā darbināsim savus sirds un prāta muskuļus, lai kļūtu pieņemošāki. Mūsu sarunā piedalās mentālās veselības aktīviste Ofēlija Spektore un mūziķis Miks Dukurs. Ofēlija publiski zināma, jo savos sociālo mediju kontos aktīvi dalās stāstos par to, kāda ir dzīve ar šizofrēniju, cik ļoti nozīmīgs ir līdzcilvēku atbalsts, pareizie medikamenti un sajūta, ka esi pieņemts un saprasts. Miks Dukurs pirms salīdzinoši neilga laika saņēma diagnozi – uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), taču tas ļāvis daudz labāk izprast sevi, savus pacēlumus un kritumus, kā arī piemeklēt risinājumus situācijas uzlabošanai. Ofēlija uzsver, ka, viņasprāt, psihiskie traucējumi jeb, kā viņa tās dēvē, – mentālās nekārtības – ir bijušas vienmēr, tikai mūsdienās par tām vairāk un atklātāk runā, tās biežāk izdodas atklāt, tātad arī palīdzēt cilvēkiem dzīvot normālu dzīvi. Viņa nenoliedz, ka pieredzējusi savā dzīvē virkni sāpīgu brīžu, atraidījumu savas diagnozes dēļ, taču zina, ka ļoti būtiski ir runāt, izglītot, palīdzēt sabiedrībai saprast, ka mentālās nekārtības ir daļa no cilvēka, bet tās nedefinē cilvēku. Miks Dukurs, atbildot uz jautājumu, vai vajag izolēt cilvēkus ar psihiskajiem traucējumiem, atbild, ka tā vietā vajag vairāk informēt cilvēkus, lai viņi zina, kā ar sevi strādāt. Runājot par mūsdienām, viņš norāda, ka ir sajūta, ka patiesībā ļoti daudzi cilvēki cieš no kādām mentālās veselības kaitēm, taču par to nerunā. Šī te pārslodze, viņaprāt, skar mūs visus… Jāmācās pateikt ‘nē’, lai neizdegtu. Miks Dukurs norāda, ka, izprotot diagnozi, atpazīstot simptomus, zinot, kā ar tiem strādāt, var ne vien dzīvot, bet pat izmantot diagnozi savā labā. Noskaties sarunu, piešķil savu empātiju!

Sarunas veidošanā mums talkā nāca mūsdienās tik populārais mākslīgā intelekta rīks “ChatGPT”, lai uzzinātu, kādi ir sabiedrībā mītošie stereotipi par dažādām diskriminācijas formām. Pēcāk apkopojām stereotipus, sagatavojām mazliet provokatīvus jautājumus, lai iekustinātu un piešķiltu Tavu empātiju – liktu aizdomāties par cilvēkiem, par sabiedrību citā gaismā. Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! Seko mūsu jaunumiem, dalies, palīdzi mazināt diskrimināciju un padari sabiedrību iekļaujošāku! #PiešķilSavuEmpātiju

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu Eiropas Savienības valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Projekta nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)

Kāda ir dzīve Latvijā, esot mazliet tumšākas ādas krāsas cilvēkam? Kā ir, kad citi Tevi uztver kā nevēlamu savas iepriekšējās pieredzes dēļ, kura nav saistīta ar Tevi pašu? Vai romi Rīgā jūtas tāpat, kā jūtas romi Ventspilī? Vai tautībai 21. gadsimtā ir kāda nozīme? Šoreiz topošā juriste, vienlaikus sabiedriskā aktīviste, kurai interesē arī pasaules elpa un telpa, Patrīcija Anna Vavilova vaicā diviem romu tautības cilvēkiem, kāda ir viņu pieredze Latvijā un arī pasaulē, dzīvojot mūsdienu sabiedrībā? Vai romu dzīvi joprojām nosaka kastas? Vai romu līdztiesība Latvijā ir iespējama un kā rīkoties, lai to panāktu? Noskaties raidījumu “Piešķil savu empātiju!” 2. epizodi par tēmu – “Tautība – roms”.

Agnese Korvstiļeva ir mūzikas skolotāja, vokālā pedagoģe. Ruslans Okurļaks ir Taizemes boksa treneris. Abi strādā ar dažādu tautību bērniem un jauniešiem un ir vienisprātis, ka diskrimināciju diemžēl arī mūsdienās īpaši pieredz romu bērni, kas būtiski ietekmē viņu tālākās izaugsmes iespējas. Agnese un Ruslans uzskata, ka viņi, būdams pozitīvs piemērs, var izglītot gan citu tautību pārstāvjus par to, ka daudzi romi ir uzņēmīgi, mērķtiecīgi un veiksmīgi, gan iedrošināt savus tautiešus, aicinot viņus mācīties, iesaistīties, iestāties par sevi un savējiem. Romu kultūrā tā izsenis ir bijis, ka viņi tic un paļaujas daudz vairāk tad, kad sarunājas ar savas tautības pārstāvi. Agnese, ieskicējot romu ģimenes modeli, norāda, ka meita sākotnēji ir vecāku ietekmē. Vecāki nosaka meitas ceļu, nākotni. Meita var izteikt viedokli, taču ne vienmēr viņa tiek sadzirdēta. Pati Agnese ļoti iestājas par sieviešu tiesībām, tāpēc, neatkarīgi no tā, ka viņa ļoti lepojas un ciena savas saknes un kultūru, reizēm rodas jautājums – kad un vai romu sievietei ir brīvība un tiesības dzīvot savu dzīvi tā, kā pati vēlas? Papildinot savu domu, Agnese akcentē, ka viņa ir pateicīga savai mammai, kura vienmēr ir uzsvērusi, mācoties no savas pieredzes, ka ļoti būtiski ir vispirms iegūt izglītību un tikai tad domāt par kāzām un ģimeni. Attīstot diskusiju, Ruslans uzsver, ka hierarhija romu ģimenēs joprojām pastāv, tēvs un māte ir noteicēji, vienlaikus viņš ar lielu pārliecību pauž, ka ģimenes interesēs nav vēlēt savam bērnam ko sliktu. Patrīcija mazliet provokatīvi atļaujas tomēr vaicāt, vai tas ir pieņemami, ka sieviete tiek nolikta zemāk, nekā vīrietis? Ruslans uzsver, ka tā neesot nolikšana zemāk. Sieviete drīkst strādāt, pelnīt naudu, viņas viedoklis ir svarīgs, tomēr pastāvot kādi nerakstītie likumi par dalījumu vīriešu un sieviešu darbos.

Ieskaties un pārliecinies, ka romi gluži tāpat kā jebkuru tautību pārstāvji ir dažādi! Piešķil savu empātiju, atmet stigmu un palīdzi iekļauties kādam, kurš pārstāv citu tautību, bet mīl to pašu zemi un vērtības, kuras Tu!

Noskaties sarunu, piešķil savu empātiju! Sarunas veidošanā mums talkā nāca mūsdienās tik populārais mākslīgā intelekta rīks “ChatGPT”, lai uzzinātu, kādi ir sabiedrībā mītošie stereotipi par dažādām diskriminācijas formām. Pēcāk apkopojām stereotipus, sagatavojām mazliet provokatīvus jautājumus, lai iekustinātu un piešķiltu Tavu empātiju – liktu aizdomāties par cilvēkiem, par sabiedrību citā gaismā.

Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! Seko mūsu jaunumiem, dalies, palīdzi mazināt diskrimināciju un padari sabiedrību iekļaujošāku! #PiešķilSavuEmpātiju

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu ES valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)

Vai 30 gadus sasniedzis cilvēks ir vecs vai jauns? Un 40? Un 70? Vai Tavs vērtējums mainās atkarībā no tā, cik Tev pašam ir gadu? Un kā ar Tevi – Tu esi jauns vai vecs? Vai esi izmantojis teicienu – ‘manā laikā gan tā nebija’? Nereti dzirdami pārmetumi jauniešiem, ka viņi jau tikai ekrānos pavada laiku… Cik bieži novel kāda kolēģa, skolotāja vai radinieka nevarēšanu uz viņa vecumu? Sociālajos medijos aktīvā, vienlaikus regulārā “Panorāmas” skatītāja, topoša juriste Patrīcija Anna Vavilova šoreiz intervēs gastroenterologu, profesoru Anatoliju Danilānu un jurisprudences studenti, tautas deju dejotāju Annu Madaru Liedi, lai kopīgi piešķiltu empātiju sarunai par vecumu. Atvainojamies, raidījuma sākumā ir nelielas ķibeles skaņai, taču pēcāk tās atrisinās. Atgādinām, ka varat ieslēgt subtitru funkciju.

Lai šo sarunu ieskicētu, visprecīzāk būtu izmantot profesora Danilāna sacīto: “Jaunība nav slimība. Bērnība nav slimība. Un arī vecums nav slimība, no tā nav jāārstē. [..] Vecākam cilvēkam arī jāsaglabā jaunības skatījums.” Profesors, norādot uz abiem šiem dzīves posmiem – jaunību un vecumdienām –,  teic, ka katram savi labumi. Situācijas un stereotipi rāda, ka reizēm ir novērojama plaisa starp dažāda vecuma cilvēkiem, taču biežāk jāpalūkojas apkārt, jāpavēro, lai nevispārinātu. Anna Madara Liede uzsver, ka arī stereotips, ka senioru dzīve ir pakārtota tikai “Panorāmai” un seriāliem, neatbilst realitātei. Viņa piekrīt, ka seniori vairāk skatās ziņu raidījumus, taču tas tieši ir kā labais piemērs jauniem cilvēkiem, jo apstiprina, ka būt informētam ir svarīgi. Turpretī profesors Danilāns, runājot par tehnoloģiju izmantošanu ikdienā: “Nevajag tos telefonus rāt! Tas ir progress. Tā ir ļoti liela zinātnes attīstība, ka tik’ brīnos un priecājos! Bet kustības jātaisa, fiziskajai aktivitātei jābūt!” Viņaprāt, abas šīs komponentes ir iespējams apvienot.

Sarunas laikā Patrīcija Anna paver diskusijai tēmu par dažādu vecumu cilvēkiem kā darbiniekiem, norādot, ka, iespējams, jauni cilvēki ilgāk par gadu vienā vietā nepaliek strādāt, taču pieredzējušāki cilvēki izvēlas darba vietas, kurās vēlas strādāt ilgāku laiku. Anna Madara norāda, ka ir redzams, ka jaunieši meklē iespējas, kā apmierināt savas ambīcijas, tāpēc biežāk maina darba vietas, jo ierauga jaunus augstumus un iespējas citviet. Notiek tāda plūšana un karjeras kāpnes biežāk veidojas, strādājot dažādās darba vietās, nevis vienā. Profesors Danilāns piekrīt, ka jaunieši ir mainīgāki. Viņaprāt, jaunie cilvēki ir mainīgāki, jo nav ‘dabūjuši pa muguru’ jeb dzīve vēl ir pasaudzējusi no grūtībām. Vecāki cilvēki šī iemesla dēļ ir prātīgāki un tāpēc ne tik mainīgi.

Nesen tiesībsargs īstenoja informatīvo kampaņu “Katram vecumam savs pavasaris”, tāpēc šī saruna brīnišķīgi apstiprina šo domu, palīdzēs kļūt iekļaujošākiem un piešķils arī Tavu empātiju. Noskaties!

Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! #PiešķilSavuEmpātiju

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu Eiropas Savienības valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Projekta nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)

Vai esi domājis, kā pagatavotu savu rīta kafiju vai tēju, kā atrastu drēbes vai nozudušās dzīvokļa atslēgas, ja istaba būtu pilnīgi tumša? Vienlaikus, noteikti esi iemanījies savās mājās arī nakts melnumā atrast ceļu uz tualeti vai plauktā savu mīļāko krūzīti, kad pēkšņi slāpst, bet negribas pamosties pavisam, iespīdinot sev acīs gaismu… Redz, par to tas stāsts, ierastā vai piekļūstamā vidē mēs visi arī tumsā protam rīkoties daudz labāk, nekā svešā vai nesakārtota. Bet kā ikdienā jūtas un orientējas cilvēks, kurš neredz vai redz slikti? Šajā raidījumā sabiedriski aktīvā, daudzpusīgā un gaišā jurisprudences, ārlietu un sociālo mediju entuziaste Patrīcija Anna Vavilova kopā ar diviem vidusskolēniem – Sindiju Šteinbergu un Denisu Cvetkovu – šķils empātiju tēmai par cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Abi jaunieši ir ar redzes traucējumiem, tāpēc var paust savu pieredzi un runāt, pārstāvot plašāku cilvēku loku.

Sabiedrībā mēdz valdīt uzskats, ka cilvēki ar redzes traucējumiem paši nevar izdarīt teju neko, taču gan Sindija, gan Deniss apliecina pretējo. Viņi mācās, atpūšas, izklaidējas, spēlē mūzikas instrumentus un pat atsevišķas datorspēles. Sindija nenoliedz, ka ir virkne lietu, kuras viņa nevar darīt, taču tajā pašā laikā daudzām var rast risinājumus. Viņasprāt, būtu ļoti svarīgi, ka sabiedrībā būtu iespēja integrēties dažādiem cilvēkiem. Diemžēl līdz šim Latvijā viņai nav izdevies izveidot draudzīgas attiecības ar redzīgajiem. Lielā mērā tas saistīts ar neredzīgu cilvēku nošķiršanu, pulcēšanu vienkopus. Sākotnēji var šķist, ka tā ir drošāk, vieglāk un ērtāk, taču patiesībā, iespējams, tomēr būtu citi risinājumi, kuri ļautu mums visiem piedzīvot pasauli kopā, nevis daloties kādās speciālās skolās, grupās, rajonos vai kvartālos.

Kad Sindijai vaicā, vai ir iespējama vienlīdzība un cilvēki ar redzes traucējumiem varēs kādreiz justies vienlīdzīgi, viņa norāda, ka, viņasprāt, vienlīdzība vispār nepastāv. Ir iespējams pilnveidot sadarbību starp redzīgajiem un cilvēkiem ar redzes traucējumiem, tādējādi būtiski uzlabojot situāciju. Tikmēr Deniss vairākkārt sarunas gaitā uzsver, ka tas, vai cilvēks varēs iekļauties un justies vienlīdzīgi, lielā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka, vai viņš to vēlas. Jā, protams, ir svarīgs arī līdzcilvēku un draugu atbalsts, ar to ir vieglāk, tomēr primāri gan tehnoloģiju izmantošana savā labā, gan draudzību veidošana, gan citas ikdienišķas aktivitātes ir atkarīgas no paša cilvēka, viņa gribasspēka un uzņēmības. Ir vērtīgi apzināties, ka runāt par sabiedrībā mazāk pazīstamām lietām un apstākļiem, kuri daudziem ir sveši, nav viegli, tas prasa cilvēku uzdrīkstēšanos, mazliet drosmes, taču tas ir vērtīgi un palīdz visiem iesaistītājiem. Gan Sindijas, gan Denisa vēstījums piešķiļ empātiju, vienlaikus var iedrošināt citus, kuriem ir redzes traucējumi, meklēt iespējas un risinājumus savas dzīves pilnveidei.

Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! #PiešķilSavuEmpātiju

Seko mūsu jaunumiem, dalies, palīdzi mazināt diskrimināciju un padari sabiedrību iekļaujošāku!

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu Eiropas Savienības valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Projekta nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)

Kā Tu justos, ja kāds Tev teiktu, ka Tev šodien ir jābūt smaidīgam, kaut gan Tu šodien esi skumjš? Vai teiktu, ka Tev jāsēro, kaut gan Tava sirds gavilē. Vai kāds drīkst noteikt to, kā Tu jūties, to, kas Tu esi, un kādas ir Tavas sajūtas? Vai Tu vari būt priecīgs pēc pasūtījuma? Un dusmīgs? Un bēdīgs? Līdzīgi jūtas LGBT+ kopienas cilvēki, kad valstī viņu tiesības bez racionāla pamata liedz īstenot pilnā apmērā. Iemesls –  priekšplānā liek nevis cilvēku, bet viņa seksuālo orientāciju. Kaut ko tik trauslu, intīmu un tikai pašu cilvēku ietekmējošu. Tik pat ļoti, cik kāda cilvēka izvēlētās rīta kafijas stiprums, tik pat ļoti viņa seksuālā orientācija ietekmē Tavu ikdienu. Precīzi – necik! Cilvēcīgā un mērķtiecīgā topošā juriste Patrīcija Anna Vavilova intervēs divas lieliskas, jaunas sievietes – Anastasiju Laizāni un Paulu Zvejnieci, lai kopīgi parādītu, ka stāsts nekad nav bijis par kādu priviliģētu statusu, bet gan par vienlīdzību neatkarīgi no tā, ko cilvēki mīl un ar ko veido romantiskas attiecības. Šajā raidījuma epizodē piešķilsim empātiju sarunai  par seksuālo orientāciju.

Anastasija Laizāne, organizācijas “Active Rainbow” līdzdibinātāja un jaunatnes lietu darbiniece: “Cilvēki ir tik ļoti unikāli. Tajā pašā laikā man patīk cilvēkos meklēt līdzības un to, kā mēs varam viens ar otru saslēgties un pienākt tuvāk, un parunāt, un ieraudzīt, ka mēs galvenokārt esam cilvēki. [..] Man nav laika gaidīt, kamēr mainīsies paaudzes. Šī ir mūsu dzīve, šī ir mūsu līdzcilvēku dzīve. Šeit mēs nešķirojam. Visi grib būt mīlēti, visi grib būt aizsargāti pret netaisnībām, pret draudiem kaut kādiem.”  Sarunas laikā politiski aktīvā cilvēktiesību entuziste, “Riga Pride” organizatore Paula Zvejniece, runājot par viendzimumu pāru laulībām īpaši izceļ un vērš uzmanību uz šo stereotipu par bailēm, ka tradicionālajām ģimenēm kaut kas tiks atņemts. Neviens neko negrasās ņemt nost. Likumu izmaiņas nevienam nesamazinātu tiesību, drošības, cieņas vai kā cita apjomu. Viņa norāda, ka runa ir par to, ka Latvijā šobrīd ir vesela grupa cilvēku, kuriem netiek piešķirtas šīs tiesības nostiprināt attiecības un visu no tā izrietošo tādā pašā apmērā kā vairumam sabiedrības.

Sarunas gaitā izgaismojas, ka, patiesībā, tie ir tikai daži jautājumi, kuri būtu jāatrisina valstiskā līmenī, lai LGBT+ kopienas pārstāvji justos vienlīdzīgi. Sabiedrības attieksme lēnām uzlabojas, cilvēki kļūst informētāki un arī dažādas sabiedrības aktivitātes rāda, ka esam daudz gatavāki iekļaujošai sabiedrībai, nekā atsevišķi ļaudis stāsta.

Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! #PiešķilSavuEmpātiju

Seko mūsu jaunumiem, dalies, palīdzi mazināt diskrimināciju un padari sabiedrību iekļaujošāku!

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu Eiropas Savienības valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Projekta nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)

Ko Tev nozīmē latviešu valoda? Vai Tu lepojies, ka proti latviešu valodu? Vai aizbraucot uz ārzemēm, esot lielā cilvēku pūlī, sadzirdot tur latviešu valodu, Tu mēdz izsaukties vai vismaz nodomāt: “Oo, savējais!” Vai Tu piekrīti, ka ir vareni daudzu miljonu pilsētas, piemēram, Varšavas, ielās sadzirdēt latviešu valodu? Re, cik interesanti! Ir tik jauki būt unikālam, būt vienam no nepilniem diviem miljoniem cilvēku, kuriem šī valoda rit asinīs. Vienlaikus, nosargāt ko tik mazu nav viegli, taču tas ir iespējams, ja paši rodam veidus, kā to izdarīt. Zinošā un erudītā topošā juriste, ārlietu un sociālo mediju entuziaste Patrīcija Anna Vavilova iztaujās radošo industriju pārstāvi Danielu Muižnieci, kā arī ekonomikas studentu Ragnāru Krūmiņu, lai kopā šajā raidījuma epizodē piešķiltu empātiju tēmai “Valoda”.

Par spīti stereotipiem, daudziem jauniešiem latviešu valodai ir īpaša vieta sirdī. Viņi nešaubās, ka latviešu valoda ir jāsaglabā, jo tā ir daļa no mūsu nacionālās identitātes. Taču Daniela Muižniece nenoliedz, ka “šobrīd ir jānotur līdzsvars, kad cenšoties izvairīties no krievu valodas ietekmes, jābūt piesardzīgiem, lai neiekristu otrā grāvī, kurā ir angļu valodas ietekme.” Ragnārs Krūmiņš norāda, ka zināmā mērā valodas saglabāšana ir arī vecāku pienākums, tas ir saistīts ar vērtībām, kuras mīt ģimenē. Viņš arīdzan akcentē, ka latviešu valodas zināšana neko neatņem modernizācijas procesam, tikai bagātina. “Latviešu valoda ir jāsaglabā, lai saglabātu savu nacionālo identitāti, un tas nāk kopā arī ar respektu pret kultūras vērtībām, pret paražām, Dziesmu svētkiem. Spēt zināt tās dziesmas, spēt sajust tās latviskās sajūtas, justies Jāņos kā mājās un būt mājās. Man šķiet, ka tas viss iet roku rokā,” pauž Ragnārs.

Daniela, runājot par motivāciju saglabāt latviešu valodu, ieslīgst filozofiskās pārdomās: “Man liekas, ka lielākā problēma šobrīd ir tajā, ka mums zūd motivācija sargāt valodu, zūd motivācija to kaut kā kopt. Kādreiz, kad bija citu valodu ietekme, kad bija vācu valoda, krievu valoda, zviedru valoda vēl senāk, tad latviešu valoda bija sargājama, jo viņiem tā bija kaut kāda tāda iekšējā vērtība. Mēģināja to nosargāt, jo tas deva cerību brīvībai, nacionālajai pašapziņai. Un tagad mums īsti nav vairs jācīnās pret kādu citu, mums ir jācīnās pašiem pret sevi, par to, ka Tu neļaujies citu valodu ietekmei. Man liekas, ka cīņa pret sevi pat kaut kādā ziņā ir sarežģītāka nekā pret citiem.”

Un kā ar Tevi? Vai latviešu valoda rit Tavās asinīs? Dalies ar šo video un liec aizdomāties arī citiem!

Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! #PiešķilSavuEmpātiju

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu Eiropas Savienības valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Projekta nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)

Vai sievietei piestāv skaļi smiekli? Vai sieviete drīkst teikt, ko domā? Vai vīrietis ko saprot no bērniem? Vai vīrietis drīkst iet uz aerobiku? Vai sieviete un vīrietis konkurē? Vai varbūt tomēr stāsts nav par dzimumu, bet par to, kādas ir cilvēka intereses, prasmes, ko viņš vēlas darīt un kas viņš vēlas būt? Tikai viens noteikums – lai dzimums nav tas, kas nosaka arī attieksmi, izaugsmes iespējas un atalgojumu. Jaunatnes padomes valdes locekle Rota Lāce un ārsts – rezidents, bijušais Jauno ārstu asociācijas vadītājs Artūrs Šilovs kopā ar topošo juristi, kurai rūp dzimumu līdztiesības jautājumi kā Latvijā, tā ārvalstīs, Patrīciju Annu Vavilovu piešķils empātiju sarunas tēmai – “Dzimums”.

Rota Lāce teicami skaidro situāciju Latvijā, ar piemēru parādot, cik nozīmīgas Latvijai ir sievietes. Ir cilvēki, kuri noniecina sieviešu lomu valstī, tāpēc rodas vēlmes viņiem pavaicāt – bet kas tad Latvija būtu bez sievietēm? Sievietēm, kuras piepilda sevi, mācās un strādā izvēlētajā profesijā, sniedz ieguvumu kā valstij, tā sev? Vai tie cilvēki maz apzinās, ka Latvijā sievietes arī ir tās, kuras strādā augstos amatos, emocionāli ļoti piesātinātās profesijās, kā arī fiziski grūtu un atbildīgu darbu, vienlaikus daudzas no viņām realizē sevi arī ģimenē, hobijos un citviet, taču visur no viņām prasa 100% atdevi un nepiedod kļūdas.

Artūrs Šilovs norāda, ka Latvijas medicīnas sistēmā 80% ir sievietes un 20% vīrieši, turklāt šie ir augstākie rādītāji Eiropā sieviešu nodarbinātībā medicīnas nozarē. Viņš arī neslēpj, ka teju katru dienu dzird, kā pacienti sievietes ārstes vai māsas uzrunā, saucot par ‘meitenītēm, māsiņām’. Viņaprāt, tas nav pieņemami, tāpēc viņš mēdz vērst pacientu uzmanību, aicinot cienīt speciālisti, kura ir tik pat labs vai pat labāks speciālists nekā pulks vīriešu kolēģu. Patrīcija Anna Vavilova vaicā, vai tomēr nav tā, ka lielākā daļa ķirurgu ir vīrieši? Artūrs nenoliedz, ka ir atsevišķas specialitātes, kurās nepieciešams, piemēram, lielāks fiziskais spēks, kas ir biežāk sastopamas vīriešu populācijā. Piemēram, traumatologam-ortopēdam ir jābūt fiziskai spēcīgam, lai nomainītu gūžas locītavu. Taču viņš arī uzreiz paskaidro, ka tas nenozīmē, ka, ja tomēr speciāliste ir sieviete, ka kaut kas nebūs labi. Visi, apgūstot specialitāti, iziet vienādu apmācības procesu, tātad arī pierāda, ka ir atbilstoši pildīt savus pienākumus un varēs tādu slodzi turēt. Viņš godīgi atzīmē, ka ne visi vīrieši to var. Tajā pašā laikā Artūrs akcentē, ka aizspriedumi valda arī situācijās, kad vīrieši strādā par medicīnas māsām. Māsas specialitāti neiemieso dzimums, tie ir konkrēti pienākumi, kuru veikšanai nepieciešamas zināšanas, prasmes un atbildības sajūta. Tas viss var piemist kā sievietēm, tā vīriešiem.

Runājot par sabiedrības attieksmi, iezīmējas arī tādas problēmas, kuras pat pirmajā brīdī var uzreiz tā nesajust, taču patiesībā ir ļoti dziļi iesakņojušies principi. Rota min piemēru. Darbavietā ir gados jauns darbinieks, piemēram, asistents. Ja tas būs puisis, ļoti maza iespēja, ka uz tikšanos ar sadarbības partneriem viņam lūgs sagatavot kafiju, tikmēr, ja tā būs jauna darbiniece, asistente, ar lielāko varbūtību, ka tieši viņai liks sagatavot šo kafiju. Kopumā šeit nav stāsts par to, ka kafiju taisīt ir pazemojoši, slikti vai kā citādi nelabi, bet par to, ka ir darbi, kurus automātiski piedēvē sievietei. Bet kas zina, varbūt puisis ir izbijis kafijas meistars, bet jaunā sieviete vispār nedzer kafiju un to nekad nav gatavojusi?

Vai izlasot šo, iedomājiet par situācijām, kur dominē Tavi pieņēmumi par dzimumam piederīgiem darbiem, pienākumiem un vietu pasaulē? Piešķil savu empātiju un palīdzi augt dzimumu līdztiesībai!

Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! #PiešķilSavuEmpātiju

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu Eiropas Savienības valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Projekta nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)

Kas Tu esi sev, kas Tu esi citiem? Kāds ir Tavs sociālais statuss? Cilvēks ar prātu un sirdi? Cilvēks ar naudu? Cilvēks ar lielu vārdu un diženu prātu? Cilvēks – laimīgs, mērķtiecīgs, piepildīts? Vai varbūt – vienkārši cilvēks – īsts, ar plašu īpašību klāstu un mazu vai lielāku sasniegumu buķeti? Vai Tu, domājot par citiem, viņus ierindo kādā kategorijā? Vai Tev ir svarīgs cita sociālais stāvoklis? Bet varbūt Tu pats esi izbaudījis uz savas ādas, ko kāds cits domā par Tavu sociālo stāvokli? Vai šie standarti patiesībā nav stereotipi?

Šajā reizē raidījuma viesi ir talantīgā un aktīvā vidusskolniece Elīza Rešetina un organizācijas “Palīdzēsim viens otram” dibinātājs un vadītājs Edijs Pipars, kurus par tēmu “Sociālais stāvoklis” iztaujās topošā juriste, sociālo mediju entuziaste Patrīcija Anna Vavilova.

Edijs Pipars stāsta par to, ka savā bērnībā un pusaudžu gados piedzīvojis ļoti lielu diskrimināciju un briesmīgu attieksmi, jo nāca no trūcīgas ģimenes. Kas pats smagākais – tā nereti nākusi tieši no pieaugušiem cilvēkiem – tostarp skolotājiem, kuri nekaunējās pārkāpt jebkādas robežas. Par spīti tam, viņš arīdzan norāda, ka ir pateicīgs, ka viņam ir bijusi iespēja dzīvē iet visam šim cauri, jo tas ir viens no iemesliem, kāpēc šobrīd viņš grib, spēj un palīdz citiem grūtībās nonākušajiem. Viņš arīdzan neslēpj, ka nabadzīgāku cilvēku vidū ir ļoti dažādi ļaudis. Gan tādi, kuri labprāt ņem vēra Edija un kolēģu ieteikumus, lai izķepurotos pašu spēkiem, iemācītos, ka var dzīvot citādi, gan tādi, kuri gaida, kad valsts, labdarības organizācijas un citi palīdzēs jeb izdarīs visu viņu vietā.

Vienlaikus vērā ņemams ir arīdzan Elīzas Rešetinas teiktais, ka būt atpazīstamu vecāku bērnam itin nemaz nav viegli. Mēdz salīdzināt ar vecākiem, nereti gaidas ir lielas un prasības augstas. Kad cilvēcīgi jauniete vēlas dalīties ar ģimenes sasniegumiem, tad to mēdz uztvert kā lielīšanos vai ko nevēlamu. Patrīcija Anna Vavilova piebilst, ka tas nudien izklausās nepareizi, jo ir taču tik pareizi un jauki dalīties, lepoties, priecāties ar un par savējiem.

Edijs Pipars, runājot par sociālo stāvokli atzīmē, viņaprāt, būtisko, sakot: “Galvenais – sasniedzot kaut ko, esot kaut kas, neaizmirsti stāstu, no kurienes Tu nāc!” Savukārt Elīza Rešetina piebilst: “Vienlīdzība ir iespējama, ja visu uztver ar empātiju. Ja Tu no sākuma uzklausi kādu, nevis novērtē kādu.”

Un kā ar Tevi? Tu vispirms novērtē vai uzklausi? Piešķil savu empātiju un aicini apdomāties arī citus!

Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! #PiešķilSavuEmpātiju Seko mūsu jaunumiem, dalies, palīdzi mazināt diskrimināciju un padari sabiedrību iekļaujošāku!

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu Eiropas Savienības valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Projekta nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)

Vai Tu svini Ziemassvētkus un Lieldienas? Vai svini tos kā kristiešu svētkus, kādi tie sākotnēji arī ir, vai kā brīvdienu? Vai Tu tici kādam augstākam spēkam? Vai Tu tici Dievam? Ko Tev nozīmē Dievs? Vai piederēt kādai konfesijai ir vecmodīgi? Ja tā domā, tad kāpēc Tevī mīt šāds priekšstats?

Šajā raidījumā topošā juriste un cilvēktiesību entuziaste Patrīcija Anna Vavilova šķils Tavu empātiju par dažādiem stereotipiem pilno tēmu – reliģija. Sarunā piedalās vidusskolniece, futboliste, baptiste Kate Rozenvalde, kā arī Latvijas Dievturu sadraudzes vadītājs Uģis Nastevičs.

Sarunā Patrīcija Anna Vavilova mazliet provokatīvi vaicā, vai ticīgie ir labāki nekā neticīgie? Uģis Nastevičs: “Es domāju, ka to tādās kategorijās nevar vērtēt. Vienkārši ir cilvēki, kuri saredz nepieciešamību iekšēji pēc kaut kādas balsta sajūtas, un viņi to risina tā. Reliģisku tradīciju vietā citi var izvelēties, piemēram, psihologa palīdzību kādā mirklī. Tie ceļi ir ļoti dažādi. Nevarētu teikt, ka tur kāds labāks vai sliktāks. Vienkārši tas ir veids, kā cilvēks sakārto sevi. Un tā ir katra individuāla izvēle.”

Kate Rozenvalde stāsta, ka ir sastapusies ar izbrīna pilniem skatieniem un jautājumiem par to, vai un kāpēc ir kristiete. Viņa ir pieredzējusi arī nosodījumu, taču viņa uzskata, ka jābūt stiprākiem un jāiet tālāk, jo ticība Dievam ir viņas spēks. Viņa ir atradusi Dievu un Dievs viņu. Kad Patrīcija Anna Vavilova aizskar tēmu –  kur ir Dievs – mūsu prātos vai kaut kur tur augšā, debesīs? Tad Kate piebilst: “Tas, manuprāt, ir muļķīgi domāt, ka Dievs ir tikai tur augšā, tur tālumā, ka Dievs nav mums tuvu. Viņš mums ir tuvu. Mums ir jāveido personiskas attiecības ar viņu.”

Uģis Nastevičs sarunā vairākkārt min to, ka dievturība ir vienīgā reliģiskā konfesija, kuras saknes ir mūsu zemē, kura ir kopta un lolota šeit. “Dievturība ir garīgā kodola kopšanas tradīcija, kura latviskajā dzīvesziņā saglabā šo attieksmi ļoti nopietnā veidā pret mūsu tautā saglabātajām gara mantām un to, kas tajās atspoguļojas kā dievības,” piebilst Uģis.

Kā ir ar Tevi, kam Tu pasakies par to, kas Tev ir? Kam lūdz palīdzību, kad ir grūti? Vai mēdz vīpsnāt par tiem, kuri tic kam citam, ne tam, kam Tu? Un, ja būtu otrādi – kāds vīpsnātu par Tevi? Šī saruna palīdzēs kļūt pieņemošākiem un piešķils arī Tavu empātiju. Noskaties!

Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! #PiešķilSavuEmpātiju

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu Eiropas Savienības valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Projekta nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)

Vai, esot koncertā, Tu pievērs uzmanību tam, ko redzi, tam, ko jūti? Vai ievēro cilvēku smaidus, aizkustinājuma asaras, ķermeņa valodu? Vai jūti kā mūzika un atmosfēra pulsē Tavā ķermenī? Un kā ir ikdienā – vai skaņas uztver par pašsaprotamām, vai tomēr analizē, regulāri piefiksē ko jaunu? Iespējams, reizēm Tevi kaitina sīcošais ledusskapis vai kaimiņa krākšana aiz sienas..? Bet kā ir nedzirdēt neko vai dzirdēt slikti? Noslēdzošajā raidījuma “Piešķil savu empātiju!” epizodē topošā juriste, ārlietu un cilvēktiesību entuziaste, kura aktīvi darbojas sociālajos medijos, Patrīcija Anna Vavilova piešķils empātiju sarunai par cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Kopā ar viņu trīs jaunas, aktīvas un lieliskas personības – nedzirdīga peldētāja Zane Embrekte, nedzirdīga dejotāja, datorzinātnes studente Emīlija Ērgle, kā arī surdotulce Elza Veismane.

Patrīcija Anna Vavilova vaicā Zanei Embrektei, vai tā ir, ka nedzirdīgi cilvēki ir atkarīgi no citiem? Zane Embrekte norāda, ka tā nav. Protams, esot reizes, kad ir drošāk, ja blakus ir kāds, kurš var palīdzēt, lai nerastos kādi pārpratumi, piemēram, tiesas procesos, bet ikdienā ļoti daudzas lietas nedzirdīgi cilvēki var veikt paši. Zane Embrekte teic: “Mēs nedzirdīgie dzirdam ar acīm. [..] Vienmēr meklēju risinājumus. Ja nevaru zvanīt, tātad varu rakstīt. Nevaru runāt, tātad varu e-pastu uzrakstīt. Cenšos nepadoties. Meklēju dažādus komunikācijas veidus. Pagaidām tādu lielu šķēršļu nav. Gribu un eju. Gribu un sasniedzu. Nevaru un atkāpjos – tā īsti nav, jo var jebkuru situāciju risināt.”

Emīlija Ērgle ir nedzirdīga, tomēr, izmantojot kohleāro implantu, viņa spēj uztvert lielu daļu audiālās informācijas, taču ļoti būtisks ir acu kontakts, iespēja redzēt lūpu kustības un mīmiku. Runājot par iekļaušanos skolā, Emīlija ir atklāta un saka, ka ir pieredzējusi gan atbalstu un palīdzību, gan situācijas, kurās saņēmusi negatīvu attieksmi un pat izsmiešanu. Viņa stāsta, ka nācies sevi pierādīt ar darbiem, lai citi viņu vispār uzrunātu vārdā, jo bijuši pat laiki, kad skolasbiedri izmantojuši nejaukas iesaukas, nevis viņas vārdu. Tas ir neiedomājami absurdi, ka cilvēkiem kas tāds ir jāpieredz, tāpēc jo īpaši nozīmīgi ir par šīm tēmām runāt, stāstīt un izglītot. Ir cilvēki, kuri pat nezina, ka dzirdes traucējumi eksistē, jo dzīvojuši dzirdīgo sabiedrībā.

Zane ir augusi dzirdīgo sabiedrībā, viņu interesē veselīga konkurence, viņa grib sasniegt un varēt tik pat un vēl vairāk nekā dzirdīgie. Nedzirdīgo skolā viss bijis labi, bet Zane nebaidās no izaicinājumiem. “Es esmu droša, es nebaidos. Nē, es eju uz priekšu. Es kā lauva eju! Jā, tieši tā. Es gribu pierādīt – es esmu nedzirdīga un es varu, es gribu piedalīties sacensībās! [..] Lai redz, ka nedzirdīgie spēj, nevis, ka nevar, nespēj. Ir jācīnās, cik varam! Ir jāparāda. Ir jāpopularizē. Ir jāatklāj!” ar lielu harizmu par cilvēku ar dzirdes traucējumiem vienlīdzību sabiedrībā izsakās Zane.

Ko Tu sadzirdēji vai izlasīji šajā epizodē? Vai aizdomājies, kā dzīvotu pasaulē, kurā ir cilvēki, kuri izvēlas nedzirdēt, nesaprast Tevi? Sadzirdi! Ja ne burtiski, tad emocionālā līmenī! Ieklausies cilvēkos un viņu stāstos, piešķil savu empātiju!

Tavai vērībai! Mēs kategoriski iebilstam pret jebkādiem aizskarošiem komentāriem, diskusija ir vēlama, viedokļi un pieredzes var atšķirties. Agresīvu, naidu kurinošu komentāru gadījumā komentārus dzēsīsim. Cienīsim viens otru! #PiešķilSavuEmpātiju

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) kopā ar septiņu Eiropas Savienības valstu nacionālajām cilvēktiesību institūcijām (NHRI) un Eiropas Nacionālo cilvēktiesību institūciju tīklu (ENNHRI) īsteno reģionālo projektu, lai atbalstītu nacionālās cilvēktiesību institūcijas pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā. Projektu finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija ar EEZ un Norvēģijas reģionālās sadarbības grantu fonda starpniecību. Projekta nosaukums: “Atbalsts nacionālajām cilvēktiesību iestādēm pamattiesību un tiesiskuma aspektu uzraudzībā” (Nr. 2018-1-1440)