Tiesībsargs atbild: Vai skolās drīkst novietot bērnu ratiņus?

Tiesībsarga redzeslokā ir gadījumi, kad skolas vadība ir noteikusi – bērnu ratiņus izglītības iestādē novietot un ar tiem pārvietoties nedrīkst. Cik pamatots ir šāds aizliegums, ja ņem vērā, ka vecākiem reizēm ir objektīva nepieciešamība uz skolu doties ar bērnu ratiņiem? Piemēram, jāapmeklē klases sapulce, bet skolēnam ir mazāks brālis vai māsa, kuru nākas ņemt līdzi.

Tiesībsarga īsā atbilde ir – lai arī normatīvajā regulējumā nav noregulēts pienākums nodrošināt vietu bērnu ratiņiem skolās, tomēr abpusējas sadarbības rezultātā būtu jāatrod veiksmīgs risinājums.

Kā to izdarīt?

“Mēs aicinām šo jautājumu vispirms izdiskutēt ar skolu. Pastāv varbūtība, ka skolā ir iespējams nodrošināt atsevišķu un drošu vietu, kur var novietot bērnu ratiņus, kā arī iespēju robežās rast citus risinājumu, lai bērna vecāki varētu izpildīt Izglītības likumā noteikto pienākumu sadarboties ar skolu. Arī tad, ja ģimenē ir bērni, kuriem vēl nepieciešami bērnu ratiņi,” skaidro Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves.

Tiesībsargs vērš uzmanību, ka normatīvais regulējums nenoteic normas, kas skar iespējas iebraukt vai neiebraukt ar bērnu ratiņiem skolā, bet vienlaikus tas paredz skolas pienākumu izstrādāt iekšējās kārtības noteikumus. Tiesībsarga ieskatā minētajiem noteikumiem ir jāatbilst vairākiem principiem.

Droša mācību vide

No Izglītības likuma izriet pienākums izglītību nodrošināt drošās ēkās. Minētais ietver ne tikai pašas ēkas drošību, bet arī pārvietošanos pa ēku tā, lai tas būtu droši. Tiesībsarga ieskatā, piemēram, pārvietošanās skolas telpās ar skrituļslidām un skrejriteni nerada drošu vidi. Lai gan mazu bērnu ratiņu pārvietošanās ātrumu kontrolē vecāki, tomēr citi bērni var skriet pa skolas gaiteņiem, veicinot savainošanās risku gan bērnu ratiņos esošajam bērnam, gan pašiem. Tādējādi, ja skolā paredzētu iespēju pārvietoties ar bērnu ratiem, būtu jāņem vērā arī potenciālie riski. Ja skola nodrošina iespēju bērnu ratiņus atstāt skolas iekštelpās konkrētā vietā, ir jāņem vērā, ka šāds risinājums nevar bloķēt vai kavēt evakuācijas iespējas ārkārtas situāciju, piemēram, ugunsgrēka, gadījumā.

Diskriminācijas aizliegums

Izglītības likums aizliedz atšķirīgu attieksmi izglītības iegūšanā atkarībā no cilvēka mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, etniskās piederības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas. Minētā norma attiecas uz pašiem izglītības ieguvējiem, nevis to ģimenes locekļiem. Turklāt Izglītības likums neparedz ģimenes stāvokli kā vienu no diskriminācijas aizlieguma kritērijiem. Vienlaikus ir nepieciešams ņemt vērā, ka Latvijā izplatītākais ģimenes tips ir vientuļā vecāka ģimene – 24% ģimeņu ir viens vecāks (visbiežāk māte) ar vienu vai vairākiem nepilngadīgiem bērniem.[1]  Tādējādi, jebkuri šķēršļi vai ierobežojumi skolās visbiežāk varētu negatīvi skart vientuļā vecāka (sievietes) ģimenes. Savukārt dzimums ir viens no diskriminācijas aizlieguma kritērijiem.

Tiesībsarga ieskatā skolas administrācijai vajadzētu ņemt vērā faktu – lai vecāks varētu realizēt Izglītības likumā noteikto pienākumu sadarboties ar skolu, pašai skolai ir jāveic pasākumi, lai šo sadarbību atvieglotu un neradītu papildu šķēršļus vecākiem, piemēram, nepieciešamību meklēt aukli mazākajam bērnam, ja lielākajam bērnam ir vecāku sapulce vai pulciņi.

Vides piekļūstamība

Pamatojoties uz ANO Konvenciju par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, valstij ir pienākums nodrošināt iekļaujošu izglītību. Daļa no tās ietver arī fiziskās vides piekļūstamības nodrošināšanu izglītības iestādēs, t.i., uzbrauktuves, liftus, pielāgotas telpas u.c. Praksē tas nozīmē to – ja skolas noteikušas aizliegumu tajos pārvietoties ar bērnu ratiņiem, pastāv bažas, vai konkrētā izglītības iestāde vispār ir nodrošinājusi vides piekļūstamību kā tādu un tajā var iekļūt bērni vai citi cilvēki, kas pārvietojas ratiņkrēslos (kas izmēra un riepu ziņā būtu līdzvērtīgi mazu bērnu ratiņiem).

[1] Mājsaimniecības un ģimenes. 2021.gads. Centrālā statistiskas pārvalde.