17.06.2024.

Atzinums

Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2022-56-22B par izklaides trokšņa tiesisko regulējumu

Apraksts

Tiesībsarga atzinums pārbaudes lietā Nr. 2022-56-22B par izklaides trokšņa tiesisko regulējumu

Kurš pieteica un par ko?

Pēc tiesībsarga iniciatīvas.

Kādu iespējamo pārkāpumu izvērtē?

Satversmes 96. pants (privātās dzīves neaizskaramība), 111. pants (tiesības uz veselībai nekaitīgu vidi), 115. pants (tiesības uz labvēlīgu vidi).

Problēmas īss raksturojums, citi būtiskie lietas apstākļi

Likumdevēja līmenī nav šaubu, ka izklaides troksnis pastāv un ka tas ir traucējošs cilvēku naktsmieram. Tomēr valsts to nav definējusi kā atsevišķu trokšņa veidu un nav izvirzījusi prasības, kas tādam troksni ir izvirzāmas, lai to varētu samērot ar iedzīvotāju tiesībām uz naktsmieru. Piemēram, vides troksnim (ceļu satiksme, dzelzceļa, lidmašīnas) prasības ir izvirzītas, tas jāmēra un jāveic pasākumi, lai to samazinātu. Latvijā problēma ir tā, ka trokšņošanu no izklaides vietām kontrolē pašvaldības policija kā sabiedriskās kārtības pārkāpumu troksni līdzīgi kā kaimiņu troksni. Tas nav nepareizi, tas ir pareizi, bet tas nav pietiekami, jo izklaides vietu trokšņi nav tādi paši kā kaimiņu trokšņi. Izklaides troksnis ir īpašs trokšņa veids, ko rada uzņēmējdarbības ietvaros, līdz ar to tas būtu regulējams ne tikai ar sodošajām normām. Valstij tas būtu jāregulē ar normām, kas izklaides vietu īpašnieku tiesības tiktu samērotas ar cilvēku tiesībām uz naktsmieru. Piemēram, nosakot, ka pašvaldībām ir tiesības ieviest atļauju sistēmu izklaides vietu darbībai. Atļaujas ietvaros, ievērojot katras pašvaldības teritoriālās īpatnības, izklaides vietas atrašanās vietas īpatnības, iedzīvotāju daudzumu attiecīgajā vietā, u.c. noteikt darba laika ierobežojumus, noteikt skaņas izolācijas pasākumus u.c. Un vienlaikus paredzēt darbības ierobežojumus, ja šie nosacījumi netiek ievēroti.

Problēma ir zināma, bet atbildīgās iestādes vilcinās pieņemt šo regulējumu. No cilvēktiesību viedokļa valstij ir pozitīvas pienākums noregulēt jebkuru jomu, konstatējot, ka faktiski tiek pārkāptas cilvēktiesības, jo tiesiskā regulējuma šī pārkāpuma novēršanai nav. Tiesībsargs atzinumā ir konstatējis, ka valsts nav izpildījusi šo pozitīvo pienākumu, tādējādi ilglaicīgi pieļaujot iedzīvotāju tiesību uz privātās dzīves (naktsmiera) pārkāpumu, kā arī tiesību uz veselībai labvēlīgas vides pārkāpumu. Ar sodīšanu vien nepietiek, jo, samaksājot sodu, izklaides trokšņa radītājs var turpināt cilvēktiesību pārkāpumu. Turklāt ne visos gadījumos no juridiskā viedokļa var piemērot sodu. Līdz ar to ir jābūt citam motivējošam tiesiskajam regulējumam, kas līdzsvaro iedzīvotāju tiesības uz naktsmieru un izklaides vietu tiesības uz izklaides radīšanu. Šobrīd novērojams, ka izklaides vietām ir liela rīcības brīvība uz iedzīvotāju naktsmiera rēķina, ko valsts nespēj efektīvi novērst.

Būtiskākie secinājumi

Saprotot, ka no atbildīgo iestāžu puses ir sapratne par iedzīvotāju interešu nepietiekamu aizsardzību, bet jauns problēmas risinājums netop ātri, tiesībsargs ir sniedzis atzinumu par spēkā esoša trokšņa tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei tiktāl, cik tajā ir noregulēts izklaides troksnis, lai meklētu risinājumus, kā iedzīvotāju tiesības uz naktsmieru tiktu efektīvi aizsargātas līdz jaunā tiesiskā regulējuma izstrādei.

Tiesībsargs ir atzina, ka no Satversmē nostiprināto pamattiesību viedokļa jautājums par iedzīvotāju miera, t.sk. naktsmiera, traucēšanu ar izklaides trokšņiem aplūkojams no tiesību uz mājokļa neaizskaramību (privātā dzīve) un tiesību uz veselībai nekaitīgu vidi aspekta. Šīs pamattiesības paredz indivīda tiesības uz klusumu mājās un valsts pienākumu nodrošināt indivīda aizsardzību, t.sk. ar normatīvajiem aktiem, no trokšņa, ko izraisa citas privātpersonas.

Tiesībsargs secināja – lai arī valsts ir paredzējusi administratīvo sodu izklaides trokšņa radītājam, ja tas traucē iedzīvotāju mieru, tomēr ar to vien nav iespējams efektīvi aizsargāt iedzīvotāju tiesības. Samaksājot sodu, var turpināt atskaņot izklaides troksni, tādējādi turpinot iedzīvotāju miera traucēšanu. Tiesībsargs no izvērtēja likuma “Par piesārņojumu” un Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumu Nr. 16 “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” normas un secināja, ka šo normatīvo aktu ietvarā ir iespējams noregulēt arī izklaides trokšņa jautājumus. Taču valsts, meklējot citus risinājums, to nav darījusi. Proti, valsts, iekams tiek atrast jauns risinājums, spēkā esošajos normatīvajos aktos nav paredzējusi tādus noteikumus, kas motivē respektēt un nepārkāpt cilvēka tiesības uz privāto dzīvi (mieru mājās) un veselībai labvēlīgu vidi. Ar šādu bezdarbību valsts nav izpildījusi no pamattiesību standarta izritošo pozitīvo pienākumu aizsargāt cilvēku mājokli (privāto dzīvi) no trokšņa.

Tiesībsarga rekomendācijas

Atzinumā tiesībsars rekomendējis Ministru kabinetam līdz 2024. gada 1. decembrim grozīt Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumus Nr. 16 “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība”, novēršot Satversmes 96., 111. un 115. panta pārkāpumus. Tiesīsbargs aicināja Ministru kabinetu veikt grozījumus pēc iespējas ātrāk, lai risinājumus būtu “šodien”, negaidot, kad kompetentās iestādes atradīs labāko jaunā tiesiskā regulējuma risinājumu, jo kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa pamattiesībām ir jābūt “praktiskām un efektīvām”, nevis “teorētiskām vai iluzoriskām” tiesībām.[1]


[1] Sk. ECT spriedums lietā MORENO GÓMEZ pret Spāniju (2005), 56. punkts. ECT spriedums lietā CUENCA ZARZOSO pret Spāniju (2018), 51. punkts. Sk. salīdzinājumam arī Satversmes tiesas 2008. gada 9. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01, 12. punkts.