Tiesībsargs atbild: Kādas ir bērna tiesības saņemt informāciju par veselības aprūpi saprotamā formā, ja bērns nerunā valsts valodā?

Tiesībsargs ir saņēmis kāda Latvijā dzīvojoša bērna mammas jautājumu par to, vai ārstam ar bērnu ir jārunā svešvalodā vai arī ārstniecības iestādei ir pienākums nodrošināt tulku, ja bērns nerunā valsts valodā.

Īsā atbilde: bērnam ir tiesības saņemt informāciju par savu veselību saprotamā formā atbilstoši vecumam un briedumam, bet ārstam nav pienākuma runāt svešvalodā.

Būtiski uzsvērt, ka nevis valsts valodas zināšana vai nezināšana būs izšķiroša, lai pacients saprastu informāciju par viņa veselību un veselības aprūpes pakalpojumu, bet gan tas, vai informācija pacientam tiks pasniegta saprotamā formā. Tāpēc ir svarīgi, lai ārstniecības procesā visu iesaistīto pušu rīcība būtu vērsta uz konstruktīvu sadarbību un dialogu, rodot abpusēji pieņemamu un ērtu situācijas risinājumu ārstniecības mērķu sasniegšanai. 

Pacientu tiesību likums nosaka pacienta tiesības saņemt informāciju par savu veselību pacientam saprotamā formā, uzliekot ārstam par pienākumu izskaidrot medicīniskos terminus, vērā ņemot pacienta vecumu, veselības stāvokli, briedumu un pieredzi.

Pacientam “saprotama forma” ir konkretizējama atkarībā no katra gadījuma individuālajiem apstākļiem, piemēram, atkarībā no pacienta zināšanām, traucējumiem, apstākļiem, vajadzībām, vecuma, brieduma vai citiem individuāliem kritērijiem.

Līdz ar to ārstam, sazinoties ar nepilngadīgu pacientu – bērnu –, ir jāpielāgo sava valoda tā, lai stāstītā jēgu pacients spēj izprast atbilstoši savam vecumam  un briedumam, ar mazākiem bērniem runājot daudz vienkāršotāk, nekā ar pusaudžiem.

Pacientu tiesību likums nosaka, ka ārstam un pārējām ārstniecības personām ar pacientu ir jāsazinās valsts valodā. Bet, ja pacients neprot valsts valodu un runā tādā valodā, ko ārstniecības persona nepārvalda, pacientam pašam ir pienākums nodrošināt un apmaksāt tulka pakalpojumus. Šis princips attiecināms arī uz gadījumiem, kad pacients ir bērns.

Pacientu tiesību likums neaizliedz izmantot svešvalodu ārstniecības mērķu sasniegšanai, ja tā var būt viens no līdzekļiem, kā nodrošināt, lai pacients saņem informāciju sev saprotamā veidā. Bet būtiski ņemt vērā, ka ārstam nav pienākuma sazināties ar pacientu svešvalodā, ja to neprot vai nevēlas.

Valsts valodas izmantošana nav vienīgais veids, kā nodrošināt pacienta tiesības saņemt informāciju saprotamā jeb uztveramā formā. Proti, ārstniecības personas drīkst un tām ir pienākums izmantot visus sev pieejamos un atļautos līdzekļus, lai sniegtu informāciju pacientam uztveramā veidā, piemēram, izmantojot modernās tehnoloģijas, uzskates materiālus, kā arī vienkāršo valodu  vai vieglo valodu.

Turklāt ārstniecības iestādei ir pienākums nodrošināt iespēju nepilngadīgā pacienta likumiskajam pārstāvim vai citam pacienta izraudzītam pārstāvim būt pastāvīgi klāt un sniegt atbalstu pacientam ārstniecības laikā, ja attiecīgā pārstāvja klātbūtne netraucē ārstniecību un to pieļauj apstākļi, kādos ārstniecība tiek veikta.