Mācību līdzekļu iegāde – tiesībsarga apkopojums par likumā noteikto joprojām aktuāls

Tuvojoties jaunajam mācību gadam, arvien aktuālāks kļūst jautājums par mācību līdzekļu iegādi, tādēļ tiesībsargs atgādina – likumā iekļautā informācija par to, kas jāpērk bērnu vecākiem un kas jānodrošina izglītības iestādēm, joprojām ir spēkā.

“Esam saņēmuši vairāku topošo pirmklasnieku vecāku jautājumus, vai ar skolas izsniegtajiem iegādājamo mācību līdzekļu sarakstiem viss ir kārtībā un vai tiesībsarga pagājušā gada sniegtais detalizētais skaidrojums ir derīgs arī šogad. Šajos iesniegumos redzams, ka skolas vēlas pārlikt uz vecāku maciņiem to, kas būtu jānodrošina pašām. Ceru, ka tie ir atsevišķi izņēmumi, nevis atgriešanās pie vecās prakses,” uzsver Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Tiesībsargs šādos gadījumos vispirms aicina vecākus vērsties pie skolas direktora, jo nereti skolotāji mācību līdzekļu sarakstu nesaskaņo ar izglītības iestādes vadītāju. Tomēr pats fakts, ka skolas vecāku ērtībām sagatavo mācību līdzekļu sarakstus, ir vērtējams pozitīvi, jo tas vieš zināmu skaidrību un arī palīdz plānot finanses. Atslēga ir tajā, lai vecākiem nebūtu jāpērk tās lietas, kas patiesībā jānodrošina izglītības iestādei.

Kas ir un kas nav jāpērk?

Konkrēts piederumu uzskaitījums ērtā un apkopotā veidā pieejams tiesībsarga mājaslapā. Jāņem vērā, ka bērnudārznieku un skolēnu vecākiem sniegtais skaidrojums ir atšķirīgs. Aicinām skolas un vecākus iepazīties ar sarakstos esošo informāciju.

Tiesībsargs atkārtoti vērš vecāku un izglītības iestāžu uzmanību uz tām lietām, par kurām bija visvairāk neskaidrību. Viena no tādām ir materiāli mācību priekšmetam “Dizains un tehnoloģijas”. Tiesībsargs atgādina, ka vecākiem nav jāpērk audums, dzija vai jebkurš cits materiāls vai izejviela (piemēram, filcs vai saplāksnis), kuru izmanto mācību priekšmeta obligātā satura apguvei. Tāpat pašiem nav jāiegādājas tādas specifiskas lietas kā rokas figūrzāģa asmeņi, pagarinātāji, nagliņas, maketa naži u.c. Materiāls vecākiem jāiegādājas tikai tad, ja bērns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām. “Savām vajadzībām” nozīmē, ka skolēns mācību procesā to rada pēc savas vēlmes. Piemēram, ja mācību programmā ir paredzēts uzadīt zeķi, tad šis produkts (zeķe) tiks radīts obligātā satura apguvei, proti, izglītojamam nav iespēju izvēlēties, vai viņš vēlas adīt, – par darbu ir jāsaņem vērtējums. Tātad materiālus (dzija, adāmadatas) ir jānodrošina skolai, un skola arī paturēs sagatavoto zeķi, kuru vēlāk var izārdīt un dziju izmantot atkārtoti. Taču skolēns var vēlēties uzadīt zeķu pāri personiskai lietošanai, un tādā gadījumā materiāls (dzija) būs jāsagādā pašam skolēnam. Arī šis zeķu pāris tiks radīts obligātā satura ietvaros un novērtēts, taču gala rezultātu skolēns drīkstēs paturēt.

Otrs un lielākais “bloks” ir kancelejas piederumi. Šeit galvenā atšķirība ir tāda, ja skolās to lietošana nav saistīta ar konkrēta mācību priekšmeta apguvi un iegādi lielākoties nodrošina vecāki, tad bērnudārzos tādas lietas kā zīmuļi, flomāsteri, dzēšgumijas, šķēres u.c. nav jāsarūpē vecākiem pašiem – tos nodrošina bērnudārzs, jo apgūstamā prasme ir iemācīties ar tiem rīkoties – tie ir nepieciešami izglītības satura apguvei.

Arī dzeramais ūdens ir jānodrošina skolai un bērnudārzam, bet vecāki var sarūpēt individuālo ūdens pudeli pēc vēlmes.

Pedagogiem nav jābūt ķīlniekiem

Iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību lielā mērā ir atkarīgas no tā, vai pedagogs ir nodrošināts ar darbam nepieciešamajiem mācību līdzekļiem. Tos savukārt jānodrošina darba devējam – šajā gadījumā izglītības iestādei un pašvaldībai. Faktiski bieži vien pedagogi ir nostādīti ķīlnieka lomā. Likumā ir skaidri noteikts, ko mācību vajadzībām jānodrošina skolām un ko vecākiem. Tas nozīmē, ka dizaina un tehnoloģiju skolotājam nav jādodas uz veikalu un jāpērk naglas, bet gan šos  vajadzīgos līdzekļus jānodrošina skolas vadībai.

Ko drīkst izlemt padome?

Saistībā ar mācību līdzekļiem sava loma ir izglītības iestādes padomei. Proti, tās ir tiesīgas lemt tikai par individuālajiem mācību piederumiem, kas jāpērk vecākiem. Tie ir personiskās  lietošanas priekšmeti un materiāli, kuri tiek izmantoti kā mācību līdzekļi:  kancelejas piederumi skolēniem, apģērbs un apavi, sporta tērps, higiēnas preces, kā arī citi materiāli, kurus izmantojot mācību procesā, skolēns rada priekšmetu vai produktu savām vajadzībām. Padomes lēmums vecākiem ir saistošs, ja tas ietver un ir attiecināms uz iepriekš minētajiem individuālajiem mācību piederumiem. T.i., padome var konkretizēt, kas ir jāpērk vecākiem un ko nodrošinās skola, kāds apģērbs ir svētku apģērbs, kuros svētkos jāierodas svētku apģērbā, no kura datuma nepieciešami maiņas apavi u.tml. Tad lēmums ir tiesisks. Padome nevar lemt par mācību līdzekļiem, kas jānodrošina izglītības iestādei. Ja lēmums pieņemts attiecībā uz vēl kādiem citiem mācību līdzekļiem (tiem, kas jānodrošina skolai), lēmums ir prettiesisks jeb nelikumīgs, jo tas būs pretrunā Izglītības likumam.

Par formām, fonda naudām un dāvanām

Saistībā ar skolas formām jāuzsver, ka arī gadījumā, ja bērnam nav skolas formas, bērnam ir tiesības vienlīdzīgi ar citiem piedalīties mācību stundās un skolas rīkotajos pasākumos. Ja vecāki nav nodrošinājuši savam bērnam skolas formu, bērnu nedrīkst sodīt viņa vecāku, aizbildņu vai ģimenes locekļu darbības, pausto uzskatu vai pārliecības dēļ.

Izglītības iestāde ir tiesīga saņemt papildu finanšu līdzekļus ziedojumu un dāvinājumu veidā, taču nedrīkst pieprasīt konkrētas vecāku iemaksas skolas fondā. Proti, ziedojumi un dāvinājumi skolai vai dārziņam ir brīvprātīga vecāku labās gribas izpausme. Arī tā saucamās klases naudas pedagogi nedrīkst pieprasīt. Ja vecāki sapulcē vienojas, ka šādi nelieli maksājumi ir nepieciešami, tad tā ir vecāku pašu izvēle. Un arī šajā gadījumā, ja kāds no vecākiem neatbalsta iemaksu veikšanu, tad pārējie vecāki nevar šim vecākam uzlikt par pienākumu šādas iemaksas veikt.

Tiesībsarga ieskatā arī brīvprātīgas vecāku iniciatīvas ar naudas vākšanu dāvanām skolotājiem nav atbalstāmas. Piemēram, nereti izglītības iestādēs pastāv tendence apdāvināt skolas personālu, piemēram, skolotājus. Tiesībsargs atgādina – Latvijā pamata un vidējā izglītība ir bez maksas, un aicina pašus vecākus lauzt neveselīgās tradīcijas. Vienlaikus arī izglītības iestādēm savos ētikas kodeksos būtu jādefinē skaidri principi un vērtības attiecībā uz dāvanu pieņemšanu. Šāda skaidrība samazinātu daudz nepatīkamu un neērtu brīžu abām pusēm – potenciālajiem dāvinātājiem un dāvanu saņēmējiem.

Plašāka informācija par mācību līdzekļiem un skolas formām.