Atskats uz konferenci “Cilvēks un vērtība”

2024. gada 4. decembrī, atzīmējot Starptautisko Cilvēku ar invaliditāti dienu, kā viens no tiesībsarga, Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” un Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajiem pasākumiem bija atziņu un iedvesmas konference “Cilvēks un vērtība”. Konferences viesi bija ar sociālo, politisko un ekonomisko varu apveltīti vadītāji un līderi. Klātesošos uzrunāja bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Dr.Phil. Jurģis Šķilters, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule, Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, asociētais profesors Dr.sc.comp.  Normunds Grūzītis, Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes ilggadējs vadītājs, kultūras mantojuma eksperts Dr. arch. Juris Dambis, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce un pianists Andrejs Osokins. Konferenci vadīja Kristīne Garklāva. 

Lai konferencē izskanējušās idejas dzīvotu, labprāt dalāmies īsās tēzēs, domu pavedienos, ieskicējot būtisko un mudinot padomāt, ko mums katram nozīmē vārdi – cilvēks un vērtība. Informējam, ka 2025. gada sākumā būs pieejami arī video ieraksti, kurus pievienosim šajā ziņā.

Valsts prezidents (2007-2011) Valdis Zatlers, tēma – “Kas ir cilvēks un kāda ir tā vērtība?”

Visā pasaulē ir četras pamatvērtības, par kurām kā vērtībām cilvēki nestrīdas: cilvēka dzīvība, veselība, mīlestība (ģimene, bērni) un darbs. Ko mēs šodien gribam likt savas valsts un attīstības pamatā? Prezidenta Levita tēze – “Visi cilvēki ir vienvērtīgi!” Faktiski tas ir pakāpiens jaunā ētiskuma līmenī. Atšķirība starp vienlīdzīgo (tāds pats) un vienvērtīgo… Mēs neesam tādi paši, mēs neesam vienlīdzīgi, mēs esam vienvērtīgi, savā esībā kā dzīvības nesēji unikāli, tomēr vienvērtīgi.

Vienvērtība rada uzticību, tajā mirklī, kad nestādi sevi augstāk kā citus. Spēja saskatīt cilvēku ikvienā, arī noziedzniekā, alkoholiķī. Ja cilvēks cilvēkam uzticas, notiek brīnumi.

Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas vadītājs, profesors Dr.Phil. Jurģis Šķilters, tēma – “Hibrīdais intelekts”

Kāpēc mēs esam unikāli citu dzīvu radījumu vidū? Cilvēks ir 96% līdzīgs citiem augstākiem primātiem. Evolūcija ir cilvēku padarījusi jaudīgu tajā, ka cilvēks spēj izmantot ne tikai bioloģiskās spējas.

Cilvēks spēj bioloģiskos procesus veikt mijiedarbībā ar darba rīkiem, ķīļrakstu, vienlapas drukām, grāmatām, digitālajiem rīkiem, viedierīcēm. Tā rezultātā cilvēks savā darbībā ir veiksmīgāks. Tas veido katru nākamo paaudzi kvalitatīvi atšķirīgu, padarot mūsu dzīvi jaudīgāku un labāku.

Modernais cilvēks spēj integrēt rīkus un citus cilvēkus savos lēmuma pieņemšanas procesos, attīstot kognitīvās spējas. Spēja analoģiski spriest un vispārināt cilvēku padara unikālu.

Dabiskais intelekts darbojas būtiski atšķirīgi no mākslīgā intelekta (MI) sistēmām. MI attīstības rezultātā pasaule mainīsies. Atslēga sabiedrības ilgtspējai kopumā ir spēja saprast, kā veiksmīgi bioloģiskās spējas sasaistīt ar ārējiem rīkiem, tai skaitā MI, veidojot hibrīdo intelektu.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule, tēma – “Glābt katra cilvēka dzīvību – ētiskās un morāles dilemmas”

Dzīvība kā absolūta vērtība, neskatoties uz piederību vienai vai otrai armijai. Dzīves kvalitāte pret dzīves ilgumu. Pacienta izvēles vai ģimenes izvēles. Uzsākt atdzīvināšanas pasākumus vai neuzsākt? Kad tos pārtraukt? Kuru glābt un kuru neglābt tad, ja nepietiek resursu? Atdzīvināšana neārstējami slimiem pacientiem? Dzīvības uzturēšana, cik ilgi? Kultūras un reliģiskie aspekti? Vai ciešanas pacientam turpināsies vai beigsies, ja tiks uzsākta atdzīvināšana? Bailes no kaitējuma nodarīšanas…

Ētikas un morāles dilemmas nav medicīniski aspekti, tās ir saistītas ar cilvēku.

Nav skaidru kritēriju, lai precīzi prognozētu atdzīvināšanas pasākumu bezjēdzību. Ko darīt, ja pacients izsīkst? Laiks kā noteicošais faktors. Spēja atpazīt uzticamus kritērijus, pacienta griba. Kvalitatīva bezjēdzības definīcija iekļauj izdzīvošanas iespējas konkrētam pacientam un zemu dzīves kvalitāti pēc tam. Tā ietver slēptu vērtību spriedumu iespējamību.

Ne sabiedrības locekļiem, ne profesionāļiem nebūtu jāpieņem lēmumi par pacienta dzīves kvalitāti. 

Latvijas Universitātes  Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorijas vadītājs, asociētais profesors Dr.sc.comp.  Normunds Grūzītis, tēma – “Mākslīgais intelekts kā cilvēka (ie)spēju paplašinājums”

Ko iesākt ar MI? Cilvēka gaidas – MI atrisinās visas problēmas. Kas ir primārs – cilvēks vai MI? Cilvēks kā uzraugs MI sistēmām vai tomēr sistēma kā asistents un palīgs cilvēkam?

Piekļūstamība.lv – būtiska dažiem, noderīga visiem. Jauno tehnoloģiju pielietojums ilgtermiņā var būt tālejošāks kā sākotnēji iecerēts, proti, pielietojums var būt daudz plašāks.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes ilggadējs vadītājs, kultūras mantojuma eksperts Dr. arch. Juris Dambis, tēma – “Kultūras mantojums kā vērtība cilvēka dzīves kvalitātei”

Kultūras mantojums nav izmērāms pēc noteiktiem kritērijiem, to vērtību nosaka sabiedrība.

Cilvēka dzīves kvalitātes jēdziens plašākā izpratnē ir apstākļu kopums, kas pretēji elementārai eksistencei, nodrošina indivīda kā cilvēciskas būtnes personības attīstību laikā un telpā, ietverot brīvību, identitāti, kultūru, radošumu, zināšanas, vides, ekoloģiskos, funkcionālos un estētiskos aspektus, drošību, kā arī materiālo labklājību.

Notiek pārmaiņas kultūras mantojuma aizsardzībā, tas kļūst plašāks un daudzveidīgāks, metodes tā aizsargāšanai – arvien radošākas, arvien lielāku lomu ieņem cilvēka dzīves kvalitāte, mazāku lomu ieņem nevainīgi kanoni, vairs neeksistē viens absolūtās patiesības princips.

Kultūras mantojuma pieejamībai galvenā ir cilvēcības dimensija, lai mēs visi varam sadzīvot kopā un lai mēs visi varam pietiekami labi justies.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, tēma – “Mākslas darbs un vērtība”

Ja cilvēks ir visu lietu mērs, tad arī mākslas darbs  var būt tik pilnīgs, ka tajā mēs varam atrast tik pilnu attiecību un izjūtu spektru, tā teikt, kā debesis, tā elli, ka reizēm ir grūti par to pat runāt. Māksla vienmēr visos laikos ir sekojusi līdzi pārmaiņām politikā, ekonomikā un sabiedrībā, kā arī bijusi no tām ievērojami ietekmēta. Pārmaiņas ir tās, kuru rezultātā mēs nonākam pie dažādu vērtību izvērtēšanas. Katrā jaunā situācijā mēs varam censties rast nepieciešamību pēc jauniem skata punktiem, teorijām, viedokļiem, pat vērtību sistēmām.

Mākslas darba vērtība ir uzskati, kas spēj ietekmēt cilvēku un, kļūstot par sava veida standartu, var kalpot par paraugu. Vērtības var būt svarīgas vienam cilvēkam, bet var būt nozīmīgas visai sabiedrībai kopumā, kļūstot par vispārcilvēciskām vērtībām, piemēram, mūžība, dzīvība, nāve, mīlestība, miers, laime….

Patiesā mākslas vērtība ir patiesa saziņa starp mākslinieku un cilvēku, cilvēku kā personību. Māksla var raisīt un paātrināt iztēli, izaicināt, iedvesmot, iepriecināt, arī šausmināt, melot, arī traucēt, garlaikot un kaitināt…

Mākslas darbam piemīt ne tikai ekonomiskā, bet arī garīgā vērtība. Pieredze, ko mēs gūstam, aplūkojot mākslas darbu, paplašina prātu un ietekmē emocionālo slāni mūsos, rosinot sirds un prāta atvērtību pret pasauli. 

Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna, tēma – “Cilvēcības juridiskais rāmis”

Bez cilvēcības nav iespējams radīt juridisko rāmi un juridiskajam rāmim ir jāatbilst augstākajai vērtībai – cilvēka cieņai.

Kas ir cilvēcība, vai to var un vajag ietvert jebkādā ietvarā? Vai nozīme ir formai vai saturam?

Cieņas koncepts kā vispārzināms zelta likums: “nedari citam to, ko nevēlies, lai dara Tev!” Cieņa ir pirmā un vienīgā neatsavināmā cilvēktiesība un tā ir augstākā vērtība, kura eksistē katram pati par sevi no dzimšanas brīža (I. Kants). Mūsu tiesiskajā sistēmā cilvēka cieņa ir vispārējs tiesību princips, kas aizsargā katra cilvēka unikalitāti un tiesības būt pašam, kā arī postulē cilvēku vienvērtību.

Cilvēka cieņas priekšnoteikums ir brīvība. Brīvs cilvēks dzīvo atbilstoši saviem uzskatiem, padarot savu esību jēgpilnu un bauda brīvību sabiedrībā kopā ar citiem cilvēkiem. Mēs paši atbildam par brīvības iedzīvināšanu un sargāšanu. 

Ieraudzīt un iekļaut jebkuru cilvēku. Cik ļoti sabiedrība ir gatava pieņemt citādo?  Mums katram ir jāsāk ar sevi, jākļūst iecietīgākiem, pieņemošākiem, cilvēcīgākiem un drošākiem.

Pianists Andrejs Osokins, tēma – “No izaicinājuma līdz triumfam: klasiskās un mūsdienu mūzikas piemēri, kas atklāj citādā potenciālu”

Vai citādais ir ierobežojums vai priekšrocība? Vai šķēršļi ir tikai problēma vai ceļš atrast jaunus risinājumus un virzīt progresu? Cīņa ar dažāda rakstura fiziskās un garīgās veselības problēmām, zaudējumi un uzvaras.

Komponista Ludviga van Bēthovena, pianistes Marijas Terēzijas Paradi, komponista Roberts Šūmaņa, improvizatora Toma Vigina, pianista Paula Vitgenšteina un ritma mūziķes Evelīnas Glennijas unikālie darbi, kas spēj dziedināt, parāda cilvēka iespēju robežas, aicina šķērsli uztvert kā iespēju un risinājumu, atstājot būtisku ietekmi mūzikas pasaulē.