Tiesībsargs: CVK iesniegtais likumprojekts “Grozījumi Covid – 19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā” nav uzskatāms par pilnībā izstrādātu

Tiesībsargs uzskata, ka Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniegtais likumprojekts “Grozījumi Covid – 19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā” nav uzskatāms par pilnībā izstrādātu pēc tā satura, līdz ar to tas neatbilst Satversmē[1] ietvertajam nosacījumam iesniegt pilnīgi izstrādātu likuma projektu.

Centrālajā vēlēšanu komisijā, ar nolūku vākt vēlētāju parakstus, lai ierosinātu tautas nobalsošanu, ir iesniegts likumprojekts “Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā”, kas paredz izdarīt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā vairākus grozījumus.

Viens no tiem paredz, ka “Personu tiesību ierobežojumi, ja tādi ir nepieciešami Covid-19 infekcijas izplatīšanās draudu novēršanas nolūkos, ir nosakāmi tikai ar likumu.”

Savukārt vēl viens grozījums pēc būtības paredz, ka cilvēka tiesības uz darbu, tiesības uz izglītību, pulcēšanās brīvība nevar tikt ierobežotas atkarībā no vakcinācijas fakta: “Vakcinācija pret Covid-19 infekciju nedrīkst būt priekšnosacījums darba tiesisko attiecību uzsākšanai vai turpināšanai, jebkuru pakalpojumu sniegšanai vai saņemšanai, jebkuru izglītības programmu apguvei vai dalībai pasākumos. Epidemioloģiskās drošības apsvērumi nedrīkst būt par pamatu darbinieka atstādināšanai no darba, darba tiesisko attiecību izbeigšanai, darbinieka disciplinārai sodīšanai, darbinieka tiesiskā stāvokļa pasliktināšanai, vienlīdzīgu tiesību principa neievērošanai vai jebkādu nelabvēlīgu seku radīšanai darbiniekam.”

Tāpat likumprojekts paredz izslēgt no Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 3., 4. un 5.pantu[2], kas citastarp dod deleģējumu Ministru kabinetam lemt par pasākumiem Covid-19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā, kā arī paredz kārtību, kādā Saeima var kontrolēt Ministru kabineta pieņemtos lēmumus šajā jomā.

Skaidrojums

Centrālā vēlēšanu komisija ir tiesīga atteikt likumprojekta reģistrāciju, ja tas pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts.

Pilsoņu kopuma iniciēts likuma grozījumu projekts ir likuma projekts un tam jāatbilst tiem pašiem kritērijiem, kas ir izvirzīti ikvienam normatīvajam aktam. Likumprojekts, uzsākot tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanu, tiek virzīts noteiktā kārtībā līdz tā pieņemšanai Saeimā vai izlemšanai tautas nobalsošanā. Tādējādi likumprojekta saturam un kvalitātei jau sākotnēji jābūt tādai, ka tas ir tiesiski derīgs, lai par to balsotu Saeima vai tauta.

Satversmes tiesa ir atzinusi – likumprojektu nevar uzskatīt par pilnīgi izstrādātu no satura viedokļa, ja tas paredz izlemt tādus jautājumus, kuri vispār ar likumu nav regulējami; pieņemšanas gadījumā tas nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām; kā arī nonāktu pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Lai likumprojektu varētu atzīt par pilnīgi izstrādātu, tam ir jāiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumprojektam jābūt izstrādātam atbilstoši pastāvošajām likumdošanas prasībām.

Atbilstoši varas dalīšanas principam, saskaņā ar Latvijā iedibināto likumdošanas kārtību Saeima noteiktu daļu likumdošanas tiesību, parasti – sarežģītu un tehniski specifisku jautājumu regulēšanu, var nodot Ministru kabinetam, savā kompetencē atstājot svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības dzīves jautājumu izlemšanu, kuros nepieciešama konceptuāla izšķiršanās un politiska diskusija. Ministru kabinetam dotajam pilnvarojumam ir jābūt skaidri un precīzi formulētam.

Taču ārkārtas situācijā, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk varētu to novērst, Saeima var pilnvarot Ministru kabinetu pieņemt lēmumus, kas normālos apstākļos ir Saeimas kompetencē.

Tādējādi tiesībsargs uzskata, ka likumprojekta 1.pants, ar kuru ir paredzēts nostiprināt, ka personu tiesību ierobežojumi, ja tādi ir nepieciešami Covid-19 infekcijas izplatīšanās draudu novēršanas nolūkos, ir nosakāmi tikai ar likumu, pats par sevi nav pretrunā Satversmē nostiprinātajam varas dalīšanas principam. Vai un cik plašu deleģējumu likumdevējs paredz, ir paša likumdevēja izšķiršanās jautājums. Vienlaikus šā brīža epidemioloģiskajā situācijā, it īpaši, ņemot vērā izsludināto ārkārtas situāciju, tas varētu apgrūtināt ātru un efektīvu lēmumu pieņemšanu, tādējādi nodarot kaitējumu sabiedrības interesēm.

Vērtējot iecerēto likuma papildinājumu, kas pēc būtības paredz, ka cilvēka tiesības uz darbu, tiesības uz izglītību, pulcēšanās brīvība nevar tikt ierobežotas atkarībā no vakcinācijas fakta, tiesībsargs uzsver – pamattiesības garantē personas brīvību, taču šo brīvību valstij jāgarantē ekskluzīvi nevis vienai konkrētai personai, bet visām personām vienlaikus. Šā iemesla dēļ vienas personas pamattiesības ierobežo citas personas pamattiesības.

Tiesību zinātnē ir nostiprināts, ka lielākā daļa pamattiesību nav absolūtas, un, pastāvot noteiktiem apstākļiem, valsts var tās ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Noskaidrot, vai cilvēktiesību ierobežojums ir attaisnojams, ir iespējams, atbildot uz jautājumiem, vai attiecīgais ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs.

Tādējādi secināms, ka Satversme kopumā un konkrēti tās 116. pants, kā arī starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu. Tas nozīmē, ka Likumprojekta 2.pants, kas paredz, ka personas tiesības uz darbu, tiesības uz izglītību, pulcēšanās brīvība nevar tikt ierobežotas atkarībā no vakcinācijas fakta, ir pretrunā Satversmes 89. un 116.pantam.

Attiecībā uz Likumprojektā paredzēto Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 3., 4. un 5.panta izslēgšanu, jāatzīmē, ka likumprojekts paredz izslēgt normas, kas citastarp dod deleģējumu Ministru kabinetam lemt par pasākumiem Covid-19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā. Vienlaikus no likumprojekta anotācijas norādītā izriet, ka daļa no Ministru kabinetam dotajiem uzdevumiem būtu saglabājami. Taču Likumprojektā attiecīgs deleģējums nav iestrādāts. Tāpat Likumprojektā nav noregulētas tās dzīves situācijas, kuras iniciatīvas autoru ieskatā būtu saglabājamas, ja netiek paredzēts attiecīgs deleģējums Ministru kabinetam.

Kā jau iepriekš norādīts, Ministru kabineta dotajam deleģējumam ir jābūt skaidram un saprotamam. Uzdevums Ministru kabinetam nevar tikt dots konkludenti, t.i., bez tieša gribas izteikuma. Tam ir jābūt ietvertam Likumprojektā.

Līdz ar to tiesībsargs uzskata, ka likumprojekta 3.pants, ar kuru ir paredzēts izslēgt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 3., 4. un 5.pantu, neparedzot deleģējumu Ministru kabinetam tiem uzdevumiem, kas pēc likumprojekta anotācijā norādītā, būtu saglabājami.