Par ārkārtējo situāciju uz Latvijas – Baltkrievijas robežas

Tiesībsargs ir nosūtījis vēstuli Saeimai un Ministru kabinetam uzsverot, ka arī ārkārtējās situācijas laikā noteiktās administratīvajās teritorijās, valstij ir pienākums raudzīties, lai noteiktie ierobežojumi būtu patiešām nepieciešami un tādi, kas nesamērīgi neierobežo personu cilvēktiesības un ļauj Latvijai turpināt pildīt starptautiskās saistības, ko tā uzņēmusies. Savukārt jebkurai spēka pielietošanai ir jābūt samērīgai un kā galējam līdzeklim, lai novērstu valsts vai sabiedrības drošības apdraudējumu.

Pamatojums

10. augustā izdotais Ministru kabineta rīkojums paredz ārkārtējās situācijas izsludināšanu noteiktās administratīvajās teritorijās, kas atrodas netālu no robežas ar Baltkrievijas Republiku. Tas paredz citu institūciju piesaistīšanu, kā arī sniedz plašākas pilnvaras Valsts robežsardzei. Tostarp rīkojumā noteikts, ka Valsts robežsardzes struktūrvienībās un citās iestādēs, kas izvietotas teritorijā, kurā ir izsludināta ārkārtējā situācija, netiek pieņemti personu iesniegumi par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.

Minētie pasākumi pieņemti, gatavojoties lielai imigrantu plūsmai uz Latvijas-Baltkrievijas robežas. Pamatojot šādu soli, valdība rīkojuma anotācijā atsaukusies uz valsts teritoriālās neaizskaramības un tiesiskuma principu, norādot, ka personas – trešo valstu pilsoņi, pārkāpjot likumu jeb nelikumīgi šķērsojot valsts robežu nevarētu iegūt sev labumu no tā, izņēmums būtu attiecināms tikai uz personām, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība reālu tūlītēju draudu gadījumā. Tomēr tiesībsargs norāda, ka šāds solis var būt iespējams tikai tad, ja izpildās citi nosacījumi. Proti, ir jākonstatē, ka personām bija iespējas patvērumu lūgt tiesiskā ceļā. Turklāt šādai iespējai ir jābūt patiesi un faktiski pieejamai.

Latvijas situācijā, liedzot iespēju iesniegt patvēruma iesniegumu visā rīkojumā minētajā teritorijā (tostarp, ierodoties robežkontroles punktā), pastāv pamatotas šaubas, vai personām ir reālas un efektīvas iespējas iet šo tiesisko ceļu, lai pieprasītu patvērumu.

Latvijai ir pienākums nodrošināt personu iespējas lūgt patvērumu, kā arī to, lai persona netiktu izraidīta uz valsti, kur tā var saskarties ar vajāšanu, necilvēcīgu izturēšanos vai spīdzināšanu. Nav pieļaujama kolektīvā izraidīšana un gadījumos, ja personas tomēr tiek “atstumtas” no valsts robežas, ir jāpastāv kādai tiesiskai un vienlaikus faktiski izmantojamai un efektīvai iespējai vērsties pie atbildīgajām valsts iestādēm un lūgt patvērumu. Papildus, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, jānorāda, ka gadījumos, kad valsts plāno patvēruma meklētāju atgriezt uz kādu trešo valsti, neizskatot tās patvēruma iesniegumu, valstij ir jāpārliecinās, ka konkrētajam indivīdam šajā trešajā valstī tiks nodrošināta piekļuve adekvātai patvēruma procedūrai, kas attiecīgi nodrošinātu, ka šajā valstī tiks ievērots neizraidīšanas jeb non refoulement princips. 

Tādējādi tiesībsargs aicina veikt nepieciešamos pasākumus, lai arī arkārtējās situācijas laikā tiktu veikts personu situācijas individuālais izvērtējums. Īpašu uzmanību pievēršot gadījumiem, kad valstī ir ieceļojis nepilngadīgais bez pavadības vai kādas citas mazaizsargātas grupas pārstāvis, kā arī nodrošināt, ka personām, kam būtu pamats lūgt patvērumu Latvijā, ir tiesiska un reāla iespēja to darīt.

Tiesībsarga vēstule Saeimai un Ministru kabinetam pieejama šeit.