Cieņpilnas dzīves gaidās. Līdz nāvei
Otrdien, 13.oktobrī, plkst. 11:00 tiesībsargs kopā ar biedrību “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” iepazīstinās mediju pārstāvjus ar deinstitucionālizācijas procesa un valsts sociālās aprūpes centru realitāti Latvijā, kas tālu iepaliek no solītā un vēlamā. Preses konference notiks klātienē Tiesībsarga birojā, Rīgā, Baznīcas ielā 25, 4.stāva zālē.
Saņemto sūdzību skaits un arī Tiesībsarga biroja pārstāvju novērojumi regulārās vizītēs ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās pierāda, ka līdzšinējā valsts politika nav vērsta uz pilnvērtīgu interešu nodrošināšanu un cieņpilnu attieksmi pret šajās institūcijās dzīvojošām personām.
Cilvēka tiesības dzīvot neatkarīgu un cieņpilnu dzīvi liekas pašsaprotamas, diemžēl vairākus gadu desmitus tieši šīs tiesības netiek attiecinātas uz cilvēkiem, kuri bez citu atbalsta nespēj dzīvot patstāvīgi. Par to liecina fakts, ka Latvijas sociālās aprūpes sistēma piedāvā galvenokārt aprūpi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, nevis cilvēku dzīvesvietās. Rezultātā, Latvijā ir izveidojies samērā liels cilvēku loks, kas savu mūžu pavada dzīvojot izolēti no sabiedrības, institucionālās aprūpes rezultātā pilnībā vai daļēji zaudējot savas iepriekšējās dzīves iemaņas un, pats bēdīgākais, arī savas dzīves jēgu.
“Lielākoties valsts sociālās aprūpes centros dzīvojošo cilvēku dzīvi par dzīvi nemaz nevar nosaukt. Tā ir eksistēšana. Līdz nāvei. Kāds reiz šīs iestādes trāpīgi nodēvēja par nomirtuvēm. Tiek nodrošināta (atsevišķos gadījumos arī diskutablas kvalitātes) pajumte, gulta, ēdiens. Ir ieguldīta milzu nauda, pieņemti papildu darbinieki. Bet pats galvenais – cieņa – ir izpalicis,” secina tiesībsargs Juris Jansons.
Kopš 2015.gada Labklājības ministrija, sadarbībā ar Latvijas plānošanas reģioniem un pašvaldībām īsteno projektu, lai ieviestu deinstitucionalizāciju jeb attīstītu sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus pašvaldībās. Ar projekta palīdzību vajadzētu veicināt Latvijas virzību uz sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamību, lai ikviena persona varētu dzīvot mājās ģimeniskā vidē, saņemot nepieciešamo atbalstu parastā mājoklī vai grupu mājā. Tādējādi, novēršot situāciju, ka personām ar garīga rakstura traucējumiem ir jāpārceļas uz dzīvi sociālās aprūpes institūcijās, jo nav nodrošināts nepieciešamais atbalsts dzīves vietas pašvaldībā.
“Lai arī deinstitucionalizācijas projektam vajadzētu būtiski uzlabot cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīvi, sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamību un to kvalitāti, šāds rezultāts joprojām nav sasniegts. Cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem netiek ne plānoti, ne veidoti pakalpojumi, lai nodrošinātu normālu dzīvi sabiedrībā. Īpašas bažas rada situācijas ievērojama pasliktināšanās valsts sociālās aprūpes centros, kas būtiski ietekmē tajos dzīvojošo cilvēku dzīves kvalitāti,” uzskata biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” valdes priekšsēdētāja Inga Šķestere.
Abas amatpersonas ir vienisprātis, ka ir jānosaka skaidrs termiņš, pēc kura cilvēku ievietošana valsts sociālās aprūpes centros vairs nav pieļaujama, jo šobrīd skaidri redzama pašvaldību vājā griba attīstīt sabiedrībā balstītos pakalpojumus.
2020.gada 31.martā ir apritējuši 10 gadi kopš Latvijas Republikā ir stājies spēkā likums “Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām” un 5 gadi, kopš Labklājības ministrija īsteno Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansētu projektu deinstitucionalizācijas jomā.
Mediju reģistrācija preses konferencei: https://ej.uz/medijuregistracija