Tilts ir, saimnieka nav. Sabiedrības tiesības uz drošību neviens nav atcēlis!

Medijos aktualizēta problēma par vairāku gājēju tiltu slikto tehniskos stāvokli. No publiski paustās informācijas izriet, ka Rīgas pilsētas teritorijā deviņi gājēju tilti nav nevienas institūcijas atbildības zonā / kompetencē, kas savukārt nozīmē, ka neviens šos ikvienam publiski pieejamos gājēju tiltus neuztur drošā lietošanas kārtībā.

Tiesībsargs informē, ka problēma skatāma gan no konstitucionālā aspekta, gan pamattiesību aizsardzības likumu aspekta.

Konstitucionālais aspekts

Satversmes 115.pants paredz, ka valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Tas, savukārt, nozīmē, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē aptver arī tiesības dzīvot drošā vidē, t.sk. vidē, kurā nav nedrošas būves, grausti, kas apdraud cilvēku drošību.

Pamattiesību aizsardzība likumu aspekts

1.         Pamatprincips, ja pašvaldībā ir bīstama būve, tad primāri būves īpašniekiem tos ir pienākums uzturēt tā, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Tas izriet no Civillikuma 1084. panta pirmās daļas noteikumiem, kas paredz, ka katram ēkas īpašniekam, lai aizsargātu sabiedrisko drošību, jātur sava ēka tādā stāvoklī, ka no tās nevar rasties kaitējums ne garāmgājējiem, ne arī tās lietotājiem.

Ja būves īpašnieks vai valdītājs, pretēji attiecīgās varas pieprasījumam (pašvaldības)[1], nenovērš draudošās briesmas, tad attiecīgai iestādei, raugoties pēc apstākļiem, būve jāsaved kārtībā vai arī pavisam jānojauc uz īpašnieka rēķina (Civillikuma 1084.panta trešā daļa).

2.         Ja īpašnieks nav zināms vai tiek skaidrots, tad Būvniecības likuma 7. panta pirmās daļas 2.punkts paredz pašvaldību pienākumu pieņemt lēmumus par turpmāko rīcību ar tās teritorijā esošām būvēm, kuras ir pilnīgi vai daļēji sagruvušas vai nonākušas tādā stāvoklī, ka to lietošana ir bīstama vai tās bojā ainavu.

3.         Savukārt Latvijā spēkā esošais tiesiskais regulējums par tiltiem nosaka šādu tiesisko ietvaru:

• Šobrīd pašvaldība ir rīkojusies saskaņā ar Būvniecības likuma 7. panta pirmās daļas 2.punktu – apzinājusi tos, apsekojusi, atsevišķus slēgusi, vērtē drošību un par šos pasākumus finansē.
• Tā kā tiltu īpašnieki joprojām tiek noskaidroti, pašvaldībai jāuzņemas to pārvaldīšana līdz attiecīgā jautājuma noskaidrošanai.
• Ja tiltu īpašnieki atradīsies – tad tiem ir pienākums tos sakārtot tādā stāvoklī, ka to lietošana nav bīstama.
• Tā kā minētie tilti ir padomju laiku mantojums, nav izslēgts, ka īpašnieku tiem nemaz nav. Šādā gadījumā jārīkojas saskaņā ar Civillikuma 417. pantu, kas nosaka: “Manta, kas paliek pēc juridisku personu izbeigšanās, izņemot peļņas sabiedrības, pielīdzināma bezmantinieku mantai un piekrīt valstij, ja likums, viņu dibināšanas akts vai statūti nenosaka citādi.” Būtībā atbildību par šiem tiltiem jāuzņemas valstij kādas no kompetento iestāžu personā (piemēram, Finanšu ministrijai, kas vispārīgi ir atbildība par valstij piekritīgo mantu). Turpmākā rīcība par tiltu sakārtošanu vai nojaukšanu ir īstenojama valsts un pašvaldības sadarbības ietvaros.
• Ja īpašnieks būs cita persona (ne valsts) Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumi Nr.500 “Vispārējie būvnoteikumi” paredz pašvaldības tiesības uzlikt par pienākumu būves īpašniekam sakārtot būvi, veikt būves konservāciju vai nojaukt būvi[2].

-Ja persona (īpašnieks) neveic ar pašvaldības lēmumu uzlikto pienākumu, piemēram, būves īpašnieks neizpilda prasību par pilnīgi vai daļēji sagruvušas būves savešanu kārtībā, būves konservāciju vai nojaukšanu tādā apjomā, lai tā neradītu bīstamību, pašvaldības dome lemj par administratīvā akta piespiedu izpildi atbilstoši Administratīvā procesa likumam[3].

-Ja pašvaldības dome vai tās institūcija pieņem lēmumu par būves sakārtošanu, tad pašvaldībai ir tiesības veikt būves sakārtošanas darbus tikai tādā apmērā, lai novērstu bīstamību un apdraudējumu cilvēku drošībai[4].

Šī tiesību norma pašvaldībai dod rīcības brīvību attiecībā uz lēmuma izpildes apjomu. Piemēram, ja īpašniekam ir uzlikts pienākums nojaukt būvi, tad pašvaldība, izpildot šo lēmumu, var lemt par tās iekonservēšanu, ja vien tas atbilst drošības prasībām.