Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.

Vairāk nekā ceturtdaļgadsimts mūs šķir no Atmodas sākuma un 1990. gada maija notikumiem. Maijs Latvijā ir svētku mēnesis ne tikai tāpēc, ka mēs atzīmējam Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, bet arī tāpēc, ka tradicionāli 13. maijā valstī atzīmē Latviešu valodas dienu.

Mūsu valsts pamatlikuma, Satversmes, ievadā, varam lasīt, ka Latvijas identitāti apliecina latviešu valoda, kurai kā centrālajam elementam ir jānodrošina saliedētas sabiedrības esamība. Mums ir jāsaprot, ka daudznacionālā sabiedrībā neviena valoda nav bieds, neviena kultūra nav bieds. Savstarpēja cieņa, valsts un kultūru simbioze ir iespējama.

Pirms 12 gadiem, 26. maijā, Saeima nobalsoja par likumu, ar kuru pieņēma un apstiprināja Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Tas apliecina, ka Latvija bija un būs zeme, kur mīt dažādas nacionālās un etniskās grupas, un Latvijas Republika nelika un neliks šķēršļus tam, lai nacionālās minoritātes saglabātu un koptu savu kultūru, izmantojot dzimto valodu ģimenēs, kopienās (neoficiālajā un iekšējā saziņā), kā arī reliģiskajās organizācijās. Apliecinājums tam ir rodams arī Satversmes 114. pantā, kurā teikts, ka “personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību”.

Es vēlos atgādināt un uzsvērt, ka ar nacionālajām minoritātēm mēs apzīmējam valstī ne tikai no latviešiem kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķirīgas grupas. Nacionālās minoritātes ir grupas, kas paaudzēs ilgi, ievērojot savas tautas tradīcijas, ir dzīvojušas Latvijā, ir uzskatījušas sevi par piederīgām Latvijas valstij un sabiedrībai, un apliecinājušas to ar piederību Latvijas pilsoņu kopumam.

Gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan arī Satversmes tiesa ir atzinušas, ka Latvijas valsts, ievērojot cilvēka pamattiesības, var reglamentēt valsts valodas lietošanu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nepieciešamība aizsargāt valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši saistīta ar Latvijas valsts demokrātisko iekārtu: “…globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu”[1]. Aizsargāt. Aizsargāt valsts valodu nevis tāpēc, lai kādām ko liegtu, bet gan tāpēc, ka valsts pamatvērtības ir Satversmē noteiktas.

Es vēlos, lai valstī atdzimst tā vienotība, kas mūs stiprināja pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, un ļāva tautai, kuru veidoja etniski dažādu cilvēku kopums, spert soli pretī valsts atjaunošanai, kas balstās demokrātijas vērtībās.

Es vēlos, lai taptu sadzirdēts tas, ka nav citas vietas pasaulē, kur latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana tiktu noteikta kā valsts mērķis, kur latviešu valodai kā valstij būtiskai vērtībai tiktu garantēta tāda aizsardzības, saglabāšanas un attīstības iespēja, kā to var garantēt Latvijas Republikā.

Es vēlos, lai mēs visi Latvijā dzīvojošie saprastu – kā valsts mēs esam sasnieguši daudz, bet jāatzīst, ka varējām un varam vairāk. Un to varam panākt tikai kopā, nešķirojot savējos un svešajos, un rodot vismaz pāris lietas, kas mūs vieno vairāk, nekā šķir. Mana pārliecība ir, ka viena no svarīgākajām lietām, kas mūs var vienot, ir valsts valoda, kas kalpotu ne tikai kā kopējs savstarpējās saziņas, bet arī saprašanās līdzeklis visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu tautības, dzimtās valodas un reliģijas.

Kāpēc mēs lepojamies, ja protam angļu valodu? Kāpēc mēs lepojamies, ja protam vācu vai franču valodu? Bet kāpēc mēs neturam staltu stāju un nelepojamies, ka protam latviešu valodu? Ja protam valodu, kurā runā vien pāris miljoni cilvēku? Kāpēc mēs neizmantojam iespēju būt piederīgiem kaut kam tik īpašam – tik saudzējamam, tik retam? Tā ir mūsu latviešu valoda, maza, bet sena un kopta, stipra un skanīga. Un valodu lielu dara cilvēki. Cilvēki, kuri tajā domā, cilvēki, kuri tajā runā, cilvēki, kuri tajā klausās. Man ir patiess gods būt starp tiem dažiem miljoniem, kuri var domāt, runāt un klausīties latviešu valodā, man ir prieks saprast un saprasties.

Latvijas Republikas tiesībsargs

Juris Jansons