Tautas tracināšana ar papildu nodokli obligātās veselības apdrošināšanai
Pirms ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, likumā ir jānosaka, ko ietver valsts finansētā veselības aprūpe un kuras iedzīvotāju grupas no pacientu iemaksas ir atbrīvojamas. Pretējā gadījumā notiek atkāpšanās no solītā par veselības aprūpes sistēmas sakārtošanu un tautas tracināšana.
Nav šaubu, ka ir nepieciešamas diskusijas par obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanu kā par vienu no risinājumiem veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai, t.sk. par obligāto iemaksu lielumu. Taču pirms sākt jēgpilni runāt par konkrētiem priekšlikumiem, visupirms, principu līmenī likumā vajadzētu iestrādāt regulējumu, kas noteiktu, ko ietver valsts finansētā veselības aprūpe, kā arī nodefinēt, kuras ir no pacientu iemaksas atbrīvotās iedzīvotāju grupas.
Tiesībsargs vērš Saeimas un Ministru kabineta uzmanību, ka, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu, iedzīvotāju nodokļu nasta pieaugs. Tas nozīmē, ka iedzīvotāji nodokļos maksās vairāk, līdz ar to valstij ir jādod precīzas garantijas un pārliecība, ka valsts pakalpojums būs pieejams noteiktā termiņā. Turklāt vienlaikus ir jāievieš arī kontroles sistēma, kas skaidri paredzētu, kas notiek, ja pakalpojums noteiktajā termiņā netiek nodrošināts.
“Ja vispirms sāk plānot obligāto veselības apdrošināšanu, bet pašu veselības aprūpes sistēmu nesakārto, tā pēc būtības ir tautas tracināšana, jo nav skaidrs pamatu pamatos, ko nodrošina valsts, bet kas būs katras personas ziņā,” uzskata tiesībsargs Juris Jansons. Viņš piebilst, “ka tas ir skaidrs signāls, ka grib iet vieglāko ceļu un atkāpties no iepriekš solītā.”
Šī gada 23. februārī Ministru kabinetam, Veselības ministrijai un Saeimai tiesībsargs nosūtīja vēstuli ar galvenajiem pētījuma “Latvijas valsts garantētā “medicīniskās palīdzības minimuma” atbilstība cilvēktiesību standartam” secinājumiem un aicinājis Veselības ministriju, ne vēlāk kā līdz šā gada 1. septembrim izstrādāt un sagatavot virzīšanai parlamentā veselības aprūpes jomas bāzes tiesisko regulējumu, tostarp Satversmes 111.pantā paredzēto valsts garantēto “medicīniskās palīdzības minimumu” skaidri un saprotami nosakot likuma līmenī.