Tiesību dzīvot sabiedrībā butaforija

Cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem atgriešanās dzīvē sabiedrībā pēc ilgstošas atrašanās valsts sociālās aprūpes centros (VSAC) ir apgrūtināta galvenokārt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, VSAC vāji sagatavo klientus patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Otrkārt, pašvaldības no VSAC nesaņem informāciju par klientam nepieciešamajiem turpmākajiem sociālā atbalsta pakalpojumiem.

2013.gadā tika saņemta sākotnēja satraucoša informācija par klientiem, kuri izvēlējās izstāties no valsts sociālās aprūpes centriem un uzsākt dzīvi sabiedrībā, taču attiecīgās pašvaldības par to nebija informētas vai arī klienti nogādāti pašvaldībā, nesaņemot atbildi no tās, vai klientam tiks nodrošināta dzīvesvieta. Tiesībsarga birojs veica padziļinātu situācijas izpēti par 15 klientiem, kas, saskaņā ar Labklājības ministrijas sniegto informāciju, 2013.gada pirmajos piecos mēnešos šādu izvēli bija izdarījuši.

Tiesībsarga birojā analizētā informācija par 15 klientiem norāda uz to, ka tikai divos gadījumos var runāt par pozitīvu rezultātu – persona atgriezusies dzīvē sabiedrībā, tai ne tikai piešķirta dzīvojamā telpa, bet arī nepieciešamais atbalsts. Diemžēl vismaz viens klients pēc pakalpojuma pārtraukšanas nonācis psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet divi klienti pilnībā pazuduši no atbildīgo institūciju redzesloka un vēlāk atrasti miruši.

Identificēto problēmu galvenais iemesls ir vāji attīstīta informācijas apmaiņa starp VSAC un pašvaldību atbildīgajām institūcijām. Aprūpes centri nepietiekami sagatavo klientus patstāvīgai dzīvei un tikai retos gadījumos informē pašvaldības par turpmāk klientam nepieciešamo, piemēram, asistenta, grupu mājas vai citiem atbalsta pakalpojumiem.

Tiesībsargs J.Jansons uzskata, ka “šobrīd cilvēks, kurš izdarījis izvēli atstāt sociālās aprūpes institūciju un dzīvot sabiedrībā, var nonākt neapskaužamā situācijā. Lai arī likums paredz klientam tiesības pamest institūciju, realitātē tikai retais šo iestāžu klients ir tam atbilstoši sagatavots, turklāt nav izstrādātas vadlīnijas, kā šim procesam būtu jānotiek, lai atgriešanās sabiedrībā cilvēkam nebūtu traumatiska. Būtībā konkrētajā situācijā tiesības dzīvot sabiedrībā var raksturot kā butaforiju.”

Tiesībsargs vēstulē Labklājības ministrijai ir uzsvēris, ka automātiska VSAC pakalpojuma pārtraukšana tikai uz iesnieguma pamata, pilnvērtīgi nesadarbojoties ar pašvaldību atbildīgajām iestādēm, nav atbalstāma, un šāda prakse nav cilvēktiesībām atbilstoša.

Vienlaikus Labklājības ministrija lūgta līdz 2014.gada 30.janvārim informēt Tiesībsarga biroju par dienesta izmeklēšanas rezultātiem saistībā ar diviem bijušajiem VSAC klientiem, kas pēc aprūpes centru atstāšanas pilnībā pazuda no atbildīgo institūciju redzesloka un vēlāk atrasti miruši. Vienlaikus tiesībsargs aicinājis atbildīgo ministriju izvērtēt nepieciešamību papildināt Ministru Kabineta noteikumus Nr.288 “Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtība” vai izstrādāt vadlīnijas, paredzot kārtību ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma pārtraukšanai uz personas iesnieguma pamata, lai noteiktu pakalpojuma pārtraukšanas procesuun atrunātu citus būtiskus jautājumus, kas attiecas uz aprūpes institūcijas un pašvaldības atbildību turpmākā atbalsta nodrošināšanai.