Eiro ieviešanas steiga ir politiska izvēle

Latvijas tauta eiro kā nacionālas valūtas ieviešanai piekritusi līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Ievērojams ekonomiskais progress, līdz ar to eiro ieviešanas kritēriji, sasniegti, ietaupot uz iedzīvotājam nedraudzīgas sociālās politikas pamata.

Pievienošanās līgums Eiropas Savienībai neparedz sankcijas par eiro neieviešanu līdz kādam konkrētam datumam, bet dod iespēju sasniegt ekonomiskos rādītājus, izvēloties laikietilpīgāku, bet iedzīvotājam saudzīgu un drošu politiku. Tādējādi valdības lēmums īstenot valstī politiku, kas īsā laikā varētu Latviju sagatavot praktiskai eiro ieviešanai ir nevis juridiskas dabas jautājums, bet gan politikas prioritāšu jautājums.

Latvijas pievienošanās Eiropas Ekonomikas un monetārajai savienībai (eirozonai) ir tieši saistīta ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. No Latvijas Republikas pievienošanās līguma Eiropas Savienībai izriet, ka Latvija iestājas eirozonā tiklīdz līgums par pievienošanos Eiropas Savienībai stājas spēkā, taču faktiska eiro ieviešana tiek atlikta līdz brīdim, kad valsts būs izpildījusi visus nepieciešamos ekonomiskos kritērijus eiro ieviešanai.

Latvijas atteikšanās no nacionālās valūtas un lēmums par pāreju uz eiro izriet no referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā rezultātiem. Referendumā Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem bija iespēja atbalstīt vai neatbalstīt Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai, līdz ar to arī eirozonai. Tādējādi ir secināms, ka Latvijas pilsoņiem jau ir tikusi dota iespēja izteikt savu viedokli par lata nomaiņu uz eiro. Par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai 2003.gada 20.septembra referendumā nobalsoja vairākums (66,97%) no referenduma dalībniekiem.

Latvijas valsts, pievienojoties eirozonai, ir piekritusi ierobežot savas pilnvaras konkrētās jomās, tai skaitā, monetārajā jomā. Šādu saistību uzņemšanās nenozīmē valsts neatkarības zaudēšanu, bet gan ir uzskatāma par iepriekš noslēgta starptautiska līguma noteikumu izpildi konkrētā jomā.  Nav pamata uzskatīt, ka Latvija pēc lata nomaiņas uz eiro zaudēs neatkarību Satversmes 1.panta izpratnē. Tādējādi Eiro ieviešanas kārtības likums neparedz grozījumus Satversmes 1.pantā un tautas nobalsošanas rīkošana nav nepieciešama. Līdz ar to Satversmes 101.un 80.pantā noteiktās vēlētāju tiesības nav tikušas ierobežotas. 

“Lai gan valsts iestāžu rīcībā nav konstatējami vēlētāju tiesību pārkāpumi, vēlos norādīt, ka valstij tika dota iespēja sasniegt ekonomiskos rādītājus, izvēloties laikietilpīgāku, bet iedzīvotājam saudzīgu un drošu politiku. Ekonomiskā izaugsme nenoliedzami ir svarīgs mērķis, uz kuru būtu jātiecas katrai attīstītai valstij, tomēr ekonomiskai izaugsmei ir jāiet roku rokā ar iedzīvotāju labklājību,” uzskata tiesībsargs.

Atsakot pieņemt biedrības “Par latu, pret eiro” izstrādāto Satversmes grozījumu projektu, Centrālā vēlēšanu komisija ir rīkojusies likumīgi un nav pārkāpusi tautas tiesības piedalīties likumdošanas procesā.

Pēc biedrības “Par latu, pret eiro” iesnieguma tiesībsargs vērtēja, vai Saeima, pieņemot Eiro ieviešanas kārtības likumu, ir prettiesiski pārkāpusi Satversmes 101.pantu un balsstiesīgo vēlētāju vēlēšanu tiesības.