Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci

Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci

ANO Ģenerālā Asambleja pieņēmusi un atklājusi parakstīšanai 1968. gada 26. novembrī ar rezolūciju 2391 (XXIII)

Stājusies spēkā 1970. gada 11. novembrī saskaņā ar VIII pantu

Preambula

Valstis – šās Konvencijas dalībnieces,

ievērodamas Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1946.gada 13.februāra 3. (I) un 1947.gada 31.oktobra 170. (II) rezolūciju par kara noziedznieku izdošanu un sodīšanu, 1946.gada 11.decembra 95. (I) rezolūciju, kas apliecina Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla Statūtos un šā tribunāla spriedumā atzītos starptautisko tiesību principus, un ievērodamas 1966.gada 12.decembra 2184. (XXI) un 1966.gada 16.decembra 2202. (XXI) rezolūciju, kurā kā noziegumi pret cilvēci tiek nepārprotami nosodīti pamatiedzīvotāju ekonomisko un politisko tiesību pārkāpumi, no vienas puses, un aparteīda politika, no otras puses,

pamatodamās uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomiskās un sociālās padomes 1965.gada 28.jūlija 1074. D (XXXIX) un 1966.gada 5.augusta 1158. (XLI) rezolūciju par kara noziedznieku un personu, kas izdarījušas noziegumus pret cilvēci, sodīšanu,

uzsvērdamas, ka nevienā svinīgā deklarācijā, kā arī aktā vai konvencijā, kuri attiecas uz kriminālvajāšanu vai sodīšanu par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, nav ietverts noteikums par noilguma termiņu,

uzskatīdamas, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci kvalificējami kā vissmagākie noziegumi,

būdamas pārliecinātas, ka efektīvs sods par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci ir svarīgs faktors šādu noziegumu novēršanai, cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsargāšanai, uzticības nostiprināšanai, sadarbības attīstīšanai starp tautām un starptautiskā miera un drošības garantēšanai,

uzsvērdamas, ka iekšējo tiesisko normu par noilgumu termiņu attiecībā uz parastiem noziegumiem piemērošana kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci ir tāds jautājums, kas izraisa nopietnas bažas pasaules sabiedriskajā domā, jo šāda piemērošana traucē to personu kriminālvajāšanu un sodīšanu, kuras ir atbildīgas par šādiem noziegumiem,

uzskatīdamas par nepieciešamu un savlaicīgu ar šās Konvencijas starpniecību starptautiskajās tiesībās ietvert principu, ka nav atzīstams noilguma termiņš attiecībā uz kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kā arī nodrošināt šā principa vispārēju piemērošanu,

vienojās par sekojošo.

1. pants

Nav piemērojams nekāds noilguma termiņš šādiem noziegumiem neatkarīgi no to izdarīšanas laika:

a) kara noziegumi, kas definēti Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla 1945.gada 8.augusta Statūtos un apstiprināti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1946.gada 13.februāra 3. (I) un 1946.gada 11.decembra 95. (I) rezolūciju, arī “nopietnie pārkāpumi”, kas minēti 1949.gada 12.augustā Ženēvas konvencijās par kara upuru aizsardzību;

b) noziegumi pret cilvēci neatkarīgi no tā, vai tie izdarīti kara laikā vai miera laikā, kas definēti Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla 1945.gada 8.augusta Statūtos un apstiprināti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1946.gada 13.februāra 3. (I) un 1946.gada 11.decembra 95. (I) rezolūciju, izdzīšana bruņota uzbrukuma vai okupācijas rezultātā un necilvēcīgas darbības, kas ir aparteīda politikas sekas, kā arī genocīda noziegums, kas definēts 1948.gada Konvencijā par genocīda nozieguma novēršanu un sodīšanu par to, pat ja ar šīm darbībām nav pārkāpta tās valsts iekšējā likumdošana, kurā izdarītas šīs darbības.

2. pants

Ja izdarīti kādi I pantā minētie noziegumi, šās Konvencijas noteikumi piemērojami valsts varas pārstāvjiem un privātpersonām, kuri paši izdara šos noziegumus vai ir šo noziegumu līdzdalībnieki, vai tieši kūda citas personas izdarīt šādus noziegumus, vai piedalās sazvērestībā, lai tos izdarītu, neatkarīgi no noziegumu izdarīšanas pakāpes, kā arī šie noteikumi piemērojami valsts varas pārstāvjiem, kas pieļauj šādu noziegumu izdarīšanu.

3. pants

Valstis – šās Konvencijas dalībnieces apņemas veikt visus nepieciešamos iekšējos likumdošanas vai cita veida pasākumus, lai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām radītu apstākļus šās Konvencijas II pantā minēto personu izdošanai.

4. pants

Valstis – šās Konvencijas dalībnieces apņemas saskaņā ar to konstitucionālo procedūru veikt jebkurus likumdošanas vai citus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu likumā vai citādā veidā noteiktā noilguma termiņa nepiemērošanu kriminālvajāšanai un sodīšanai par šās Konvencijas I un II pantā minētajiem noziegumiem un lai tur, kur noilguma termiņu piemēro šiem noziegumiem, to atceltu.

5. pants

Šo Konvenciju līdz 1969.gada 31.decembrim var parakstīt jebkura Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle vai jebkura tās specializēto iestāžu vai Starptautiskās atomenerģijas aģentūras locekle, jebkura valsts – Starptautiskās tiesas Statūta dalībniece, kā arī jebkura cita valsts, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja uzaicinājusi kļūt par šās Konvencijas dalībnieci.

6. pants

Šī Konvencija jāratificē. Ratifikācijas raksti nododami glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

7. pants

Šai Konvencijai var pievienoties jebkura V pantā minētā valsts. Pievienošanās dokumenti nododami glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

8. pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc desmitā ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Katrai valstij, kas ratificē šo Konvenciju vai tai pievienojas pēc desmitā ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā, šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc šās valsts ratifikācijas raksta vai pievienošanās dokumenta nodošanas glabāšanā.

9. pants

1. Pēc desmit gadiem no šās Konvencijas spēkā stāšanās dienas jebkura dalībniece valsts jebkurā laikā var iesniegt rakstveidā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram lūgumu par šās Konvencijas revidēšanu.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja pieņem lēmumu par to, kādi pasākumi, ja tie ir nepieciešami, jāveic saskaņā ar šādu lūgumu.

10. pants

1. Šī Konvencija nododama glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta visām V pantā minētajām valstīm apliecinātus šās Konvencijas norakstus.

3. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs paziņo visām V pantā minētajām valstīm sekojošo:

a) par šās Konvencijas parakstīšanu un ratifikāciju rakstu vai pievienošanās dokumentu nodošanu glabāšanā saskaņā ar V,VI un VII pantu;

b) par šās Konvencijas spēkā stāšanās dienu saskaņā ar VIII pantu;

c) par paziņojumiem, kas saņemti saskaņā ar IX pantu.

11. pants

Šī Konvencija, kuras angļu, spāņu, ķīniešu, krievu un franču teksti ir vienlīdz autentiski, ir sastādīta 1968.gada 26.novembrī.

To apliecinot, pienācīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo Konvenciju.