Starptautiskā konvencija par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu (stājusies spēkā 1969. gada 4. janvārī)

Starptautiskā konvencija par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu

Pieņemta un atvērta parakstīšanai un ratifikācijai ar Ģenerālās asamblejas 1965. gada 21. decembra Rezolūciju 2106 (XX)

stājusies spēkā 1969. gada 4. janvārī saskaņā ar 19. pantu

Šīs konvencijas dalībvalstis,

ņemot vērā to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu pamatā ir princips par cieņu un līdztiesību, kas pienākas ikvienam cilvēkam, un ka visas dalībvalstis ir apņēmušās sadarbībā ar Apvienoto Nāciju Organizāciju veikt gan kopīgus, gan atsevišķus pasākumus, lai sasniegtu vienu no Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem – vērst plašumā un veicināt vispārēju cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu attiecībā pret visiem cilvēkiem neatkarīgi no to rases, dzimuma, valodas vai reliģijas;

ņemot vērā to, kas pasludināts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, proti, to, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi attiecībā uz cieņu un tiesībām, kas tiem pienākas, un katrs cilvēks bez jebkādas atšķirības, piemēram, neatkarīgi no tā rases, ādas krāsas vai nacionālās piederības, ir tiesīgs īstenot visas tās tiesības un brīvības, kas pasludinātas Deklarācijā;

ņemot vērā to, ka visi cilvēki likuma priekšā ir vienādi un ka viņi ir tiesīgi uz vienādu likuma aizsardzību pret jebkādu diskrimināciju un pret jebkādu kūdīšanu uz diskrimināciju;

ņemot vērā to, ka Apvienoto Nāciju Organizācija ir nosodījusi koloniālismu un jebkādu ar to saistīto segregāciju un diskrimināciju, lai kur un kādā veidā tās izpaustos, un ka 1960. gada 14. decembra Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām (Ģenerālās asamblejas rezolūcija 1514 (XV)) vēlreiz apliecināja un svinīgi pasludināja nepieciešamību nekavējoties un bez ierunām to visu izbeigt;

ņemot vērā to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas 1963. gada 20. novembra Deklarācija par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu (Ģenerālās asamblejas rezolūcija 1904 (XVIII)) svinīgi apliecina nepieciešamību drīzāk visā pasaulē likvidēt rasu diskrimināciju neatkarīgi no tās veida un izpausmes un nepieciešamību nodrošināt to, lai rastos izpratne par cilvēka cieņu un lai tā tiktu respektēta;

pārliecinātas par to, ka jebkāda pārākuma teorija, kuras pamatā ir rasu diferencēšana, ir zinātniski aplama, morāli nosodāma un sociālā ziņā netaisnīga un bīstama un ka rasu diskrimināciju nekur nedrīkst attaisnot ne teorētiski, ne praktiski;

no jauna apstiprinot, ka cilvēku diskriminācija saistībā ar rasi, ādas krāsu vai etnisko piederību ir šķērslis draudzīgām un miermīlīgām attiecībām starp tautām un ka tā var graut mieru un drošību starp tautām, kā arī izjaukt cilvēku harmonisku līdzāspastāvēšanu pat vienā un tajā pašā valstī;

pārliecinātas, ka rasistisku šķēršļu pastāvēšana ir pretrunā jebkuras cilvēku sabiedrības ideāliem;

satrauktas par rasu diskriminācijas izpausmēm, kuras arvien vēl ir vērojamas atsevišķos pasaules reģionos, kā arī par valsts politiku, kas balstīta uz rasu pārākuma vai rasu naida principu, piemēram, par aparteīda, segregācijas vai nošķiršanas politiku;

apņemoties veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai drīzāk izskaustu rasu diskrimināciju neatkarīgi no tās veida un izpausmes, un nepieļaut un apkarot rasistiskas teorijas un to īstenošanu, lai veicinātu savstarpēju saprašanos starp dažādām rasēm un veidotu starptautisko sabiedrību, kas būtu brīva no jebkādas rasu segregācijas un diskriminācijas;

ņemot vērā Konvenciju par diskrimināciju nodarbinātībā un profesijā, kuru 1958. gadā pieņēmusi Starptautiskā Darba organizācija, un Konvenciju par diskrimināciju izglītības jomā, kuru 1960. gadā pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras jautājumu organizācija;

vēloties īstenot principus, kuri izteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijā par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu, un nodrošināt, lai pēc iespējas drīzāk tiktu pieņemti praktiski pasākumi šā mērķa sasniegšanai,

ir vienojušās par turpmāko.

I DAĻA

1. pants

1. Šajā konvencijā jēdziens “rasu diskriminācija” nozīmē jebkādas atšķirības, izņēmumus, ierobežojumus vai priekšrocības, kuru pamatā ir rase, ādas krāsa, izcelsme vai nacionālā vai etniskā piederība un kuru mērķis vai sekas ir iznīcināt vai ierobežot cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu, to esību vai īstenošanu uz vienlīdzības pamatiem politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras vai kādā citā sabiedrības dzīves jomā.

2. Šo konvenciju nepiemēro atšķirībām, izņēmumiem, ierobežojumiem vai priekšrocībām, kurus šīs konvencijas dalībvalsts noteikusi starp pilsoņiem un nepilsoņiem.

3. Nevienu šīs konvencijas noteikumu nedrīkst interpretēt tā, lai kādā veidā ietekmētu dalībvalstu tiesību normas, kuras attiecas uz valsts piederību, pilsonību vai naturalizāciju, ja šīs tiesību normas  nediskriminē kādu noteiktu tautību.

4. Tādu īpašu pasākumu veikšana, kuru vienīgais mērķis ir nodrošināt pienācīgu progresu atsevišķām rasu vai etniskajām grupām vai atsevišķām personām, kurām jāsniedz aizsardzība, kas varētu būt nepieciešama, lai tām nodrošinātu cilvēktiesību un pamatbrīvību vienādu esību un īstenošanu, nav uzskatāma par rasu diskrimināciju tādā gadījumā, ja šie pasākumi nenoved pie tā, ka dažādām rasu grupām ir atšķirīgas tiesības, un ja tie netiek atstāti spēkā pēc tam, kad ir sasniegti mērķi, kuru dēļ tie veikti.

2. pants

1. Dalībvalstis nosoda rasu diskrimināciju un apņemas nekavējoties ar visiem iespējamiem līdzekļiem īstenot jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanas politiku un veicināt savstarpēju saprašanos starp visām rasēm. Šajā nolūkā:

a) katra dalībvalsts apņemas neiesaistīties rasu diskriminācijas aktos vai praksē attiecībā pret personām, personu grupām vai iestādēm un nodrošināt, lai to pildītu visas valsts varas iestādes un valsts pārvaldes iestādes – gan vietējā, gan valsts līmenī;

b) katra dalībvalsts apņemas neveicināt, neaizstāvēt un neatbalstīt rasu diskrimināciju, ko praktizē kāda persona vai organizācija;

c) katrai dalībvalstij jāveic efektīvi pasākumi, lai pārskatītu valdības politiku gan valsts, gan vietējā līmenī, kā arī lai grozītu, atceltu vai anulētu visus tiesību aktus un noteikumus, kas izraisa rasu diskrimināciju vai to saglabā tur, kur tā pastāv;

d) katrai dalībvalstij, izmantojot visus attiecīgos līdzekļus, tostarp, ja apstākļi to prasa, arī likumdošanu, jāaizliedz rasu diskriminācija, ko praktizē kādas personas, grupas vai organizācijas, un jādara tai gals;

e) katra dalībvalsts apņemas atbilstošā gadījumā atbalstīt organizācijas un kustības, kuras apvieno dažādu rasu pārstāvjus, kā arī citus attiecīgos līdzekļus, lai likvidētu šķēršļus starp rasēm un lai novērstu visu, kas padziļina rasu nošķirtību.

2. Kad apstākļi to prasa, dalībvalstīm jāveic īpaši un konkrēti pasākumi sociālajā, ekonomiskajā, kultūras un citās jomās, lai nodrošinātu atsevišķu rasu grupu vai pie tām piederīgu personu pienācīgu attīstību un aizsardzību un tādējādi tām garantētu cilvēktiesību un pamatbrīvību pilnīgu un vienādu esību. Pēc tam, kad būs sasniegti mērķi, kuru dēļ šie pasākumi tika veikti, nekādā gadījumā saistībā ar šo pasākumu veikšanu nedrīkst saglabāties nevienlīdzīgas vai atšķirīgas tiesības dažādām rasu grupām.

3. pants

Dalībvalstis īpaši nosoda rasu segregāciju un aparteīdu un apņemas novērst, aizliegt un izskaust jebkādu šādu praksi teritorijās, kas atrodas šo valstu jurisdikcijā.

4. pants

Dalībvalstis nosoda jebkādu propagandu un visas organizācijas, kuras iedvesmojas no idejām vai teorijām par vienas rases vai noteiktas ādas krāsas vai etniskās piederības cilvēku grupas pārākumu vai kuras cenšas attaisnot vai veicināt jebkāda veida rasu naidu un diskrimināciju, un apņemas nekavējoties veikt pozitīvus pasākumus, lai izskaustu jebkādu kūdīšanu uz diskrimināciju vai jebkādus diskriminācijas aktus, un šajā nolūkā saskaņā ar Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas principiem un tiesībām, kas skaidri formulētas Konvencijas 5. pantā:

a) pasludina, ka jebkāda tādu ideju izplatīšana, kuru pamatā ir rasu pārākums vai naids, jebkāda kūdīšana uz rasu diskrimināciju, kā arī visi vardarbības akti vai kūdīšana uz šādu aktu izdarīšanu pret jebkuru rasi vai personu grupu ar citu ādas krāsu vai etnisko piederību, kā arī jebkādas palīdzības sniegšana rasistiskās darbības veikšanai, tostarp tās finansēšana, ir nodarījums, kas sodāms ar likumu;

b) pasludina par pretlikumīgām un aizliedz organizācijas, kā arī organizēto un jebkādu citu propagandas darbību, kas veicina rasu diskrimināciju un kūda uz to, un atzīst, ka līdzdalība šādās organizācijās vai šādā darbībā ir nodarījums, kas sodāms ar likumu;

c) neatļauj ne vietējā, ne valsts līmeņa valsts varas iestādēm un valsts pārvaldes iestādēm veicināt rasu diskrimināciju vai kūdīt uz to.

5. pants

Saskaņā ar pamatsaistībām, kas izklāstītas Konvencijas 2. pantā, dalībvalstis apņemas aizliegt un izskaust rasu diskrimināciju visos tās veidos un nodrošināt katra cilvēka vienlīdzību likuma priekšā neatkarīgi no viņa rases, ādas krāsas, nacionālās vai etniskās piederības, īpaši attiecībā uz šādām tiesībām:

a) tiesībām uz vienlīdzību tiesas priekšā un visu citu iestāžu priekšā, kas veic tiesu iestāžu funkcijas,

b) tiesībām uz personas neaizskaramību un valsts nodrošinātu aizsardzību pret valsts amatpersonu vai kādas atsevišķas grupas vai institūcijas nodarītu vardarbību vai miesas bojājumiem,

c) politiskajām tiesībām, piemēram, tiesībām piedalīties vēlēšanās – balsot un izvirzīt savu kandidatūru – uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, tiesībām piedalīties valdībā, valsts pārvaldē jebkurā līmenī un tiesības uz vienlīdzīgām iespējām strādāt valsts amatos,

d) citām pilsoniskajām tiesībām, piemēram:

i) tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot attiecīgās valsts teritorijā,

ii) tiesībām doties prom no jebkuras valsts, tostarp no savas valsts, un atgriezties savā valstī,

iii) tiesībām uz pilsonību,

iv) tiesībām doties laulībā un izvēlēties dzīvesbiedru,

v) tiesībām uz īpašumu gan atsevišķi, gan kopā ar citiem,

vi) tiesībām mantot,

vii) tiesībām uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību,

viii) tiesībām uz uzskatu brīvību un vārda brīvību,

ix) tiesībām uz miermīlīgas pulcēšanās un biedrošanās brīvību,

e) ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, piemēram:

i) tiesībām uz darbu, uz brīvu darba izvēli, taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, aizsardzību bezdarba gadījumos, vienādu atalgojumu par tādu pašu darbu, taisnīgu un pienācīgu atalgojumu,

ii) tiesībām dibināt arodbiedrības un tajās iestāties,

iii) tiesībām uz mājokli,

iv) tiesībām uz veselības aizsardzību, medicīnisko aprūpi, sociālo drošību un sociālajiem pakalpojumiem,

v) tiesībām uz izglītību un profesionālo apmācību,

vi) tiesībām uz vienlīdzīgu līdzdalību kultūras dzīvē,

f) tiesībām uzturēties jebkurā vietā vai izmantot jebkuru apkalpošanas veidu, kas paredzēts plašai sabiedrībai, piemēram, transportu, viesnīcas, restorānus, kafejnīcas, teātrus un parkus.

6. pants

Dalībvalstis savā jurisdikcijā ar kompetentu valsts tiesu un citu valsts iestāžu starpniecību ikvienam cilvēkam nodrošina efektīvu aizsardzību un aizsardzības līdzekļus pret jebkādiem rasu diskriminācijas aktiem, kuri ir pretrunā šai konvencijai un ir viņa cilvēktiesību un pamatbrīvību pārkāpums, kā arī nodrošina tiesības prasīt no šīm tiesām taisnīgu un atbilstošu atlīdzību vai gandarījumu par ikvienu kaitējumu, kas viņam nodarīts minētās diskriminācijas dēļ.

7. pants

Dalībvalstis apņemas nekavējoties noteikt efektīvus pasākumus, īpaši izglītības, audzināšanas, kultūras un informācijas jomā, lai cīnītos pret aizspriedumiem, kas izraisa rasu diskrimināciju, un lai veicinātu sapratni, iecietību un draudzību starp tautām un rasu vai etniskajām grupām, kā arī lai popularizētu Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, Apvienoto Nāciju Organizācijas Deklarācijas par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu un šīs konvencijas mērķus un principus.

II DAĻA

8. pants

1. Jānodibina Komiteja rasu diskriminācijas izskaušanai (turpmāk – Komiteja), ko veido astoņpadsmit eksperti ar izcilām morālām īpašībām un vispāratzītu objektivitāti, kurus dalībvalstis ievēlē no savu pilsoņu vidus un kuri savus pienākums veiks neatkarīgi, turklāt jāievēro taisnīgs ģeogrāfiskais sadalījums un tas, lai būtu pārstāvēti dažādu kultūru veidi, kā arī galvenās tiesību sistēmas.

2. Komitejas locekļus ievēlē, aizklāti balsojot, no sarakstā minēto personu vidus, kuras izvirzījušas dalībvalstis. Katra dalībvalsts var izvirzīt vienu personu no savu pilsoņu vidus.

3. Pirmās vēlēšanas notiek sešus mēnešus pēc dienas, kurā šī konvencija stājusies spēkā. Vismaz trīs mēnešus pirms katru vēlēšanu dienas Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta dalībvalstīm vēstuli, aicinot tās divu mēnešu laikā iesniegt savu kandidātu vārdus. Ģenerālsekretārs sagatavo šādā veidā izvirzīto personu sarakstu alfabēta secībā, norādot dalībvalstis, kuras šīs personas izvirzījušas, un minēto sarakstu iesniedz dalībvalstīm.

4. Komitejas locekļu vēlēšanas notiek šīs konvencijas dalībvalstu sanāksmē, kuru ģenerālsekretārs sasauc Apvienoto Nāciju Organizācijas Galvenajā mītnē. Šajā sanāksmē, kuras kvorums būs nodrošināts tad, ja tajā piedalīsies divas trešdaļas dalībvalstu, par Komitejā ievēlētiem uzskatāmi tie kandidāti, kas saņēmuši visvairāk balsu un absolūtu vairākumu to Konvencijas dalībvalstu pārstāvju balsu, kuri piedalās sanāksmē un balso.

5. a) Komitejas locekļus ievēlē uz četriem gadiem. Tomēr no pirmajās vēlēšanās ievēlētajiem locekļiem deviņiem pilnvaru termiņš beidzas pēc diviem gadiem; šos deviņus locekļus nosaka ar izlozi, ko Komitejas priekšsēdētājs veic tūlīt pēc pirmajām vēlēšanām;

b) Lai aizpildītu neparedzētas vakances, Konvencijas dalībvalsts, kuras eksperts ir beidzis veikt Komitejas locekļa funkcijas, no savu pilsoņu vidus ieceļ citu ekspertu, kuru apstiprina Komiteja.

6. Dalībvalstis ir atbildīgas par Komitejas locekļu izdevumu segšanu periodā, kurā viņi veic pienākumus Komitejā.

9. pants

1. Ziņojumu par pieņemtajiem tiesību aktiem, tiesu iestāžu pasākumiem, administratīvajiem vai citiem pasākumiem, kuri palīdz īstenot šīs konvencijas noteikumus, dalībvalstis apņemas iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram izskatīšanai Komitejā:

a) gada laikā pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā attiecīgajā valstī un

b) pēc tam – ik pēc diviem gadiem un katru reizi, kad Komiteja to pieprasa. Komiteja no dalībvalstīm drīkst pieprasīt papildu informāciju.

2. Komiteja ik gadus ar ģenerālsekretāra starpniecību iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai ziņojumu par savu darbību, un tā var iesniegt priekšlikumus un vispārējus ieteikumus, kuru pamatā ir no dalībvalstīm saņemto ziņojumu un informācijas izpēte. Šie priekšlikumi un vispārējie ieteikumi kopā ar dalībvalstu komentāriem, ja tie sniegti, jādara zināmi Ģenerālajai asamblejai.

10. pants

1. Komiteja apstiprina savu reglamentu.

2. Komiteja ievēlē savu prezidiju uz diviem gadiem.

3. Komitejas sekretariātu nodrošina Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs.

4. Komitejas sēdes parasti notiek Apvienoto Nāciju Organizācijas Galvenajā mītnē.

11. pants

1. Ja kāda dalībvalsts uzskata, ka cita dalībvalsts neizpilda Konvencijas noteikumus, tad tā par šo jautājumu var ziņot Komitejai.Savukārt Komiteja šo paziņojumu pārsūta attiecīgajai dalībvalstij. Trīs mēnešu laikā valstij, kas saņēmusi minēto paziņojumu, jāiesniedz Komitejai rakstisks paskaidrojums vai ziņojums, kurā būtu noskaidrots konkrētais jautājums un attiecīgā gadījumā norādīti pasākumi, kurus šī valsts varētu būt veikusi.

2. Ja pēc tam, kad valsts saņēmusi pirmo paziņojumu, sešu mēnešu laikā minētais jautājums, izmantojot divpusējas sarunas vai kādu citu abām pusēm pieejamu veidu, nav nokārtots abām pusēm pieņemamā veidā, tad jebkurai no abām valstīm ir tiesības vēlreiz šo jautājumu nodot izskatīšanai Komitejai, attiecīgi par to paziņojot Komitejai, kā arī otrai valstij.

3. Jautājumu, kas Komitejai iesniegts atbilstoši šā panta 2. punktam, tā izskata pēc tam, kad saskaņā ar vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem ir pārliecinājusies, ka attiecīgajā gadījumā visi pieejamie iekšējie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir izmantoti un nav devuši rezultātu. Šis noteikums nav spēkā tad, ja šo līdzekļu izmantošana tiek nepamatoti ilgi aizkavēta.

4. Ikvienā jautājumā, kas tai nodots izskatīšanai, Komiteja var attiecīgās dalībvalstis aicināt iesniegt jebkādu papildu informāciju, kas attiecas uz šo jautājumu.

5. Ja Komiteja izskata kādu jautājumu, kas rodas saistībā ar šā panta piemērošanu, ieinteresētās dalībvalstis ir tiesīgas sūtīt savus pārstāvjus, lai tie bez balsstiesībām piedalītos Komitejas sēdēs attiecīgā jautājuma izskatīšanas periodā.

12. pants

1. a) Pēc tam, kad Komiteja ir saņēmusi un rūpīgi pārbaudījusi visu informāciju, kuru tā uzskata par nepieciešamu, priekšsēdētājs ieceļ īpašu Samierināšanas komisiju (turpmāk – Komisija) piecu cilvēku sastāvā, kuri var būt Komitejas locekļi un var tie nebūt. Komisijas locekļus ieceļ ar vienprātīgu strīdā iesaistīto pušu piekrišanu, un attiecīgajām valstīm ir pieejama Komisijas starpniecība, lai minētajā jautājumā tiktu panākts izlīgums, pamatojoties uz Konvencijas noteikumu ievērošanu;

b) Ja starp valstīm, kuras ir strīda puses, triju mēnešu laikā netiek panākta vienošanās par visu Komisijas sastāvu vai tā daļu, tad tie Komisijas locekļi, par kuru iecelšanu netika panākta vienošanās starp valstīm, kuras ir strīda puses, jāievēl no Komitejas locekļu vidus ar divu trešdaļu balsu vairākumu, aizklāti balsojot.

2. Komisijas locekļi savus pienākumus veic neatkarīgi. Viņi nedrīkst būt tās valsts valstspiederīgie, kura ir attiecīgā strīda puse, vai tās valsts valstspiederīgi, kura nav šīs konvencijas dalībvalsts.

3. Komisija ievēlē savu priekšsēdētāju un pieņem savu reglamentu.

4. Komisijas sēdes parasti notiek Apvienoto Nāciju Organizācijas Galvenajā mītnē vai kādā citā piemērotā vietā pēc Komisijas lēmuma.

5. Ikreiz, kad strīds starp Konvencijas dalībvalstīm izraisa Komisijas izveidošanu, sekretariāts, kas tiek nodrošināts saskaņā ar šīs konvencijas 10. panta 3. punktu, savus pakalpojumus sniedz arī  Komisijai.

6. Visus Komisijas locekļu izdevumus saskaņā ar tāmi, ko iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs, vienādās daļās sedz valstis, kuras ir attiecīgā strīda puses.

7. Ja tas nepieciešams, ģenerālsekretāram ir tiesības apmaksāt Komisijas locekļu izdevumus, līdz tos saskaņā ar šā panta 6. punktu sedz valstis, kuras ir attiecīgā strīda puses.

8. Informācija, kuru Komiteja saņēmusi un izskatījusi, jānodod Komisijas rīcībā, un Komisija var aicināt attiecīgās valstis sniegt jebkādu citu attiecīgo informāciju.

13. pants

1. Kad Komisija ir pilnīgi izskatījusi attiecīgo jautājumu, tai jāsagatavo un jāiesniedz Komitejas priekšsēdētājam ziņojums, kurā ir tās atzinumi visos jautājumos, kuri attiecas uz konkrētā gadījuma faktiskajiem apstākļiem, un ieteikumi, kurus tā uzskata par vajadzīgiem, lai strīdā panāktu izlīgumu.

2. Komitejas priekšsēdētājam Komisijas ziņojums jānosūta katrai valstij, kura ir attiecīgā strīda puse. Šīm valstīm trīs mēnešu laikā jāpaziņo Komitejas priekšsēdētājam par to, vai tās pieņem Komisijas ziņojumā ietvertos ieteikumus.

3. Pēc tam, kad beidzies šā panta 2. punktā paredzētais periods, Komitejas priekšsēdētājam Komisijas ziņojums un attiecīgo dalībvalstu paziņojumi jānosūta pārējām šīs konvencijas dalībvalstīm.

14. pants

1. Ikviena dalībvalsts jebkurā laikā var deklarēt, ka tā atzīst Komitejas kompetenci pieņemt un izskatīt paziņojumus, kurus iesniegušas atsevišķas personas vai personu grupas no šīs valsts jurisdikcijas, apgalvojot, ka tās ir kļuvušas par upuri tam, ka attiecīgā dalībvalsts pārkāpusi kādas no šajā konvencijā minētajām tiesībām. Komiteja nedrīkst pieņemt nekādus paziņojumus, kas attiecas uz dalībvalstīm, kuras  to nav deklarējušas.

2. Ikviena dalībvalsts, kas nākusi klajā ar šā panta 1. punktā minēto deklarāciju, var nodibināt vai norādīt struktūru savas valsts tiesību sistēmā, kas būs kompetenta saņemt un izskatīt lūgumrakstus, kurus iesniedz atsevišķas personas vai personu grupas no šīs valsts jurisdikcijas, apgalvojot, ka tās ir kļuvušas par upuri tam, ka pārkāptas kādas no šajā konvencijā minētajām tiesībām, un kuras bez panākumiem izmantojušas visus citus pieejamos vietējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

3. Šā panta 1. punktā minētā deklarācija, kā arī ikvienas struktūras nosaukums, kura nodibināta vai norādīta saskaņā ar šā panta 2. punktu, attiecīgajai dalībvalstij jādeponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kuram to eksemplāri jānosūta pārējām dalībvalstīm. Minēto deklarāciju jebkurā laikā var atsaukt, informējot par to ģenerālsekretāru, taču šī atsaukšana nekādā ziņā nedrīkst ietekmēt paziņojumus, kurus Komiteja izskata.

4. Struktūrai, kas nodibināta vai norādīta saskaņā ar šā panta 2. punktu, jābūt lūgumrakstu reģistram, bet šā reģistra apliecinātās kopijas ik gadus attiecīgā veidā jānodod ģenerālsekretāram, turklāt to saturu nedrīkst publiskot.

5. Ja lūgumraksta iesniedzēju neapmierina lēmums, ko pieņēmusi struktūra, kura nodibināta vai norādīta saskaņā ar šā panta 2. punktu, tad viņam ir tiesības sešu mēnešu laikā ar attiecīgo jautājumu iepazīstināt Komiteju.

6. a) Komiteja ar katru saņemto paziņojumu konfidenciāli iepazīstina dalībvalsti, kurai tiek inkriminēts kāda Konvencijas noteikuma pārkāpums, taču attiecīgā persona vai personu grupa netiek atklāta, ja šī persona vai personu grupa nav nepārprotami devusi tam savu piekrišanu. Anonīmus paziņojumus Komiteja nedrīkst pieņemt;

b) Šai valstij trīs mēnešu laikā jāiesniedz Komitejai rakstisks paskaidrojums vai ziņojums, kurā būtu noskaidrots minētais jautājums un attiecīgā gadījumā norādīti pasākumi, kurus šī valsts varētu būt veikusi.

7. a) Komiteja izskata paziņojumus, ņemot vērā visu informāciju, ko attiecīgā dalībvalsts un lūgumraksta iesniedzējs nodevuši tās rīcībā. Komiteja nedrīkst izskatīt nevienu lūgumraksta iesniedzēja paziņojumu, nebūdama pārliecinājusies, ka attiecīgais lūgumraksta iesniedzējs ir izmantojis visus pieejamos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus. Taču šis noteikums nav spēkā tad, ja šo līdzekļu izmantošana tiek nepamatoti ilgi aizkavēta;

b) Komiteja nosūta savus priekšlikumus un ieteikumus, ja tādi ir, attiecīgajai dalībvalstij un lūgumraksta iesniedzējam.

8. Komiteja savā gadskārtējā ziņojumā ietver minēto paziņojumu kopsavilkumu un, ja tādi ir, attiecīgo dalībvalstu paskaidrojumu un ziņojumu, kā arī savu priekšlikumu un ieteikumu kopsavilkumu.

9. Šajā pantā paredzēto funkciju veikšana ir Komitejas kompetencē tikai tad, ja vismaz desmit šīs konvencijas dalībvalstis ir nākušas klajā ar deklarāciju atbilstoši šā panta 1. punktam.

15. pants

1. Iekams nav sasniegti mērķi, kuri izvirzīti Deklarācijā par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām, kas ietverta Ģenerālās asamblejas 1960. gada 14. decembra rezolūcijā 1514 (XV), šīs konvencijas noteikumi nekādā ziņā neierobežo tiesības iesniegt lūgumrakstu, kuras šīm tautām piešķirtas ar citiem starptautiskiem dokumentiem vai kuras tām piešķīrusi Apvienoto Nāciju Organizācija un tās specializētās aģentūras.

2. a) Komiteja, kas nodibināta saskaņā ar šīs konvencijas 8. panta 1. punktu, saņem lūgumrakstu eksemplārus no Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām, kuras, izskatot lūgumrakstus, ko iesnieguši aizbildnības teritoriju un teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, un visu citu tādu teritoriju iedzīvotāji, kurām piemērojama Ģenerālās asamblejas rezolūcija 1514 (XV), nodarbojas ar jautājumiem, kas tieši attiecas uz šīs konvencijas principiem un mērķiem, un Komiteja par šiem lūgumrakstiem iesniedz tām savu atzinumu un ieteikumus;

b) Komiteja no kompetentām Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām saņem tādu ziņojumu eksemplārus, kuri ir par tiesību aktiem, tiesu iestāžu pasākumiem, administratīvajiem vai citiem pasākumiem, kas tieši attiecas uz šīs konvencijas principiem un mērķiem un ko administrējošās valstis piemēro teritorijās, kuras minētas šā punkta a) apakšpunktā, kā arī Komiteja šajā saistībā pauž savu viedokli un sniedz ieteikumus šīm struktūrām.

3. Savā ziņojumā Ģenerālajai asamblejai Komiteja iekļauj no Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām saņemto lūgumrakstu un ziņojumu kopsavilkumu, kā arī Komitejas atzinumu un ieteikumus attiecībā uz šiem lūgumrakstiem un ziņojumiem.

4. Komiteja lūdz Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram visu informāciju, kas attiecas uz šīs konvencijas mērķiem un ir viņa rīcībā par teritorijām, kas minētas šā panta 2. punkta a) apakšpunktā.

16. pants

Šīs konvencijas noteikumi par domstarpību izšķiršanu vai sūdzību izskatīšanu jāpiemēro tā, lai neietekmētu citas domstarpību izšķiršanai vai sūdzību izskatīšanai paredzētās metodes, kas izklāstītas Apvienoto Nāciju Organizācijas un tās specializēto aģentūru izveides aktos vai konvencijās, kuras pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācija un tās specializētās aģentūras, un šie noteikumi dalībvalstīm neliedz domstarpību izšķiršanai izmantot citas metodes saskaņā ar vispārējiem vai īpašiem starptautiskajiem nolīgumiem, kuri ir spēkā starp šīm valstīm.

III DAĻA

17. pants

1. Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm vai visiem tās specializēto aģentūru locekļiem, visām valstīm, kas pievienojušās Starptautiskās Tiesas Statūtiem, un visām citām valstīm, kuras Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja uzaicinājusi kļūt par šīs konvencijas dalībvalstīm.

2. Šī konvencija ir jāratificē. Ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

18. pants

1. Šai konvencijai var pievienoties visas valstis, kas minētas Konvencijas 17. panta 1. punktā.

2. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

19. pants

1. Šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram deponēts divdesmit septītais ratifikācijas vai pievienošanās instruments.

2. Attiecībā uz ikvienu valsti, kas šo konvenciju ratificējusi vai tai pievienojusies pēc tam, kad deponēts divdesmit septītais ratifikācijas vai pievienošanās instruments, šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad deponēts tās ratifikācijas vai pievienošanās instruments.

20. pants

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs saņem un izsūta visām valstīm, kuras ir šīs konvencijas dalībvalstis vai var par tām kļūt, atrunu tekstu, kuras valstis izdarījušas ratifikācijas vai pievienošanās brīdī. Ikvienai valstij, kas iebilst pret kādu konkrētu atrunu, deviņdesmit dienu laikā pēc minētā paziņojuma jādara zināms ģenerālsekretāram, ka tā attiecīgo atrunu nepieņem.

2. Atrunas, kas nav savienojamas ar šīs konvencijas mērķiem un uzdevumiem, kā arī atrunas, kas traucētu jebkādu saskaņā ar šo konvenciju izveidoto struktūru darbu, nav atļautas. Atrunu par nesaderīgu vai traucējošu uzskata tad, ja pret to iebilst vismaz divas trešdaļas šīs konvencijas dalībvalstu.

3. Atrunas var atsaukt jebkurā laikā, iesniedzot attiecīgu paziņojumu ģenerālsekretāram. Šis paziņojums stājas spēkā tā saņemšanas dienā.

21. pants

Ikviena dalībvalsts šo konvenciju var denonsēt, par to rakstiski paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Denonsēšana stājas spēkā, kad pagājis gads, kopš ģenerālsekretārs par šo paziņojumu saņēmis.

22. pants

Visas domstarpības, kuras starp divām vai vairāk dalībvalstīm rodas par šīs konvencijas interpretāciju vai piemērošanu un kuras nevar atrisināt ar sarunām vai ar procedūrām, kas konkrēti paredzētas šajā konvencijā, pēc vienas strīdā iesaistītās puses pieprasījuma nododamas izlemšanai Starptautiskajai Tiesai, ja vien strīdā iesaistītās puses nav vienojušās par citu domstarpību izšķiršanas veidu.

23. pants

1. Ikviena dalībvalsts var jebkurā laikā lūgt šo konvenciju pārskatīt, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram iesniedzot attiecīgu rakstisku paziņojumu.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja pieņem lēmumu par pasākumiem, kas, ja vajadzīgs, jāveic saistībā ar šādu lūgumu.

24. pants

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs visas šīs konvencijas 17. panta 1. punktā minētās valstis informē:

a) par parakstīšanu, ratifikāciju un pievienošanos saskaņā ar 17. un 18. pantu,

b) par datumu, kurā šī konvencija saskaņā ar 19. pantu stājas spēkā,

c) par paziņojumiem un ziņojumiem, kas saņemti saskaņā ar 14., 20. un 23. pantu,

d) par denonsēšanu saskaņā ar 21. pantu.

25. pants

1. Šo konvenciju, kuras teksti angļu, franču, krievu, ķīniešu, un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvā.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs šīs konvencijas apliecinātās kopijas pārsūta visām valstīm, kas pieder kādai no Konvencijas 17. panta 1. punktā minētajām kategorijām.