Advokāta klātesamība drošības iestāžu pārrunās par pielaides valsts noslēpumam anulēšanu

Tiesībsarga birojs, pamatojoties uz Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses atziņām, sniedz vispārīgu viedokli par valsts noslēpuma pielaides procedūras tiesisko statusu un attiecīgi personas cilvēktiesību ierobežošanas pieļaujamību minētā procesa ietvaros.

Sākotnēji jāatzīmē, ka Satversmes tiesa 2003.gada 23.aprīļa spriedumā lietā Nr.2002-20-0103 ir atzinusi, ka pieeja valsts noslēpumam nav jebkura cilvēka tiesība, tā ir speciāla tiesība, kuru var iegūt tikai konkrēta persona uz noteiktu laiku un kuras iegūšana saistīta ar valsts pamatpienākumu – nacionālās drošības garantēšanu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē nodala tiesvedību, kas saistīta ar civildienesta attiecību izbeigšanu, no pielaides valsts noslēpumam izsniegšanas, uzraudzības un anulēšanas procesa. Uz pielaides valsts noslēpumam izsniegšanas un anulēšanas procesu Konvencijas 6.pants tieši nav piemērojams.

Jāatzīmē, ka Satversmes 92.pants ir formulēts plašāk nekā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants, kas noteic, ka tiesības uz taisnīgu tiesu attiecas uz tādām lietām, kurām ir vai nu civillietas, vai krimināllietas raksturs. Satversmes 92.pants uzliek valstij pienākumus nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu ne tikai civillietās un krimināllietās, bet visās lietās, kurās strīds skar personai piemītošas, no ārējām tiesību normām izrietošas individuālās tiesības un likumiskās intereses. Attiecīgi personas cilvēktiesības valsts pielaides anulēšanas procesā ir ierobežojamas tikai tiktāl, cik tas ir nepieciešams valsts noslēpuma aizsardzībai.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka likuma “Par valsts noslēpumu” normas ir jāinterpretē atbilstoši Satversmei un iespēju robežās katrā konkrētā gadījumā jānodrošina personai tiesības tikt uzklausītai. Tomēr Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī Satversmes 92.pantā minētās pamattiesības var ierobežot, lai aizsargātu citas Satversmē garantētās vērtības.

No ārējiem, publiski pieejamiem normatīvajiem aktiem neizriet tiešs aizliegums personai izmantot juridiskās palīdzības sniedzēja palīdzību pielaides valsts noslēpumam anulēšanas procesā. Arī Satversme neaprobežo personas tiesības izmantot juridiskās palīdzības sniedzēja pakalpojumus tikai ar kriminālprocesu vai civilprocesu.

Atkarībā no konkrēto sarunu satura, pastāv dažādi apstākļi, kas var ietekmēt personu dalību SAB rīkotajās pārrunās. Pieļaujams, ka var būt situācijas, kad juridiskās palīdzības sniedzēja dalība pārrunās varētu tikt ierobežota valsts drošības aizsardzības interesēs. Valsts noslēpumu saturošas ziņas pārrunās var tikt izpaustas tikai gadījumā, ja personām, kas tajā piedalās, ir attiecīga pielaide. Savukārt vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs tiesību normās ir paredzēts regulējums, kas nodrošina uzklausīšanu arī advokāta klātbūtnē, vienlaikus neizpaužot valsts noslēpumu saturošas ziņas.

Attiecīgi Tiesībsarga birojs pievienojas Satversmes tiesas 2003.gada 23.aprīļa spriedumā lietā Nr.2002-20-0103 paustajam viedoklim, ka valsts noslēpuma aizsardzību regulējošās tiesību normas ir iespējams interpretēt tādā veidā, kas iespēju robežās nodrošinātu katras konkrētās pārbaudāmās personas intereses un attiecīgi uzklausīšanas principa efektivitāti.