ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām ir Tev tuvāka nekā Tu domā: Tiesībsargs ANO iesniedz alternatīvo ziņojumu

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (ANO Konvencija) aicina dalībvalstis, tostarp Latviju, risināt personu ar invaliditāti tiesību jautājumus, tāpēc tiesībsargs ANO iesniedzis alternatīvo ziņojumu par ANO Konvencijas ieviešanu Latvijā, papildinot Latvijas Republikas sniegto ziņojumu ar reālistiskāku skatījumu.

Tiesībsargs, realizējot ANO Konvencijas noteikto pienākumu, ir izskatījis gan individuālus strīdus, kas skar personas ar invaliditāti, gan rosinājis normatīvo aktu grozījumus, gan veicis vairākus izvērtējumus par dažādiem personu ar invaliditāti tiesību aspektiem ANO Konvencijas tvērumā.

Nereti sabiedrībā pastāv uzskats, ka starptautiskie dokumenti, tostarp konvencijas, ir kaut kas pavisam no dzīves attālināts un neīsts. Tomēr tā nav. Tādēļ tiesībsargs aicina skatīt lietas caur vienkāršām dzīves situācijām.

Esam pieraduši, ka varam realizēt savas cilvēktiesības, piemēram, aiziet pie ārsta, uz skolu vai darbu, varam plānot ikdienas gaitas, kā vien pašiem ienāk prātā, taču, vai esam domājuši, vai to var izdarīt arī mūsu radi, draugi, paziņas un citi līdzcilvēki ar invaliditāti?

Vai kādreiz iedomājamies, kā norit ikdiena bērnam ar invaliditāti, kā viņš nokļūst pie ārsta, kā mācās? Ir būtiski, lai bērns ar invaliditāti varētu mācīties skolā pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai un bērnam nenāktos doties uz internātskolu tālu no mājām, kur mammu un tēti var satikt tikai nedēļas nogalēs vai, sliktākajā gadījumā, skolas brīvlaikā.

Kāds ir kādreiz salauzis kāju vai roku, kāds ir traumējis aci, ka tā īslaicīgi ir jāaizsedz, tādējādi ierobežojot redzamību un pārvietošanās iespējas. Taču starp mums ir cilvēki, kuri regulāri izjūt grūtības iekļūt vai orientēties veikalā, mācību iestādē, sabiedriskajā transportā, valsts/pašvaldību iestādē vai izklaides vietās, jo tās vienkārši nav pielāgotas personu ar invaliditāti vajadzībām. Tiesībsargs uzsver, ka invaliditāte nedrīkst būt par iemeslu cilvēka neatkarības ierobežošanai, tāpēc vitāli svarīga ir sabiedrības un valsts izpratne, lai personas ar invaliditāti var piedalīties sociālajā dzīvē, baudot tādas pašas tiesības kā pārējie.

Brīžam šķiet paradoksāli, ka par cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti lemj cilvēki, kuriem pašiem nav šādu izaicinājumu. Tiesībsargs mudina ieklausīties personu ar invaliditāti biedrībās gan izstrādājot likumus, gan gādājot, piemēram, par palīglīdzekļu nodrošināšanu. Vispusīga viedokļu apmaiņa un savstarpēja sadarbība veicina labvēlīgu ideju īstenošanos.

Tiesībsargs bieži uzsver, ka cilvēkiem ir tiesības būt laimīgiem. Personas ar invaliditāti Latvijā ir aptuveni 8% no mūsu sabiedrības.[1] Vai laimīgas? Daļa no personām ir ievietotas institūcijās. Vai četras sienas un vientulība ir laime? Iespējams, kādam… Tomēr tiesībsargs iestājas par bērnu tiesībām augt ģimeniskā vidē, nepieļaujot bērnu nošķiršanu no ģimenes viņa veselības stāvokļa dēļ, mudina attīstīt audžuģimeņu kustību, kā arī aicina pievērst pastiprinātu uzmanību dzīves kvalitātes uzlabošanai pieaugušajiem, kuri dzīvo institūcijās.

Tiesībsargs: “Palielinoties personiskās saskarsmes pieredzei ar cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, barjeru un aizspriedumu loks kļūst mazāks. Birokrātiskais slogs, informācijas trūkums un sadrumstalotība nereti dzen sabiedrību strupceļā, taču atbildīgo institūciju entuziasms un vienotu mērķu izvirzīšana, kas balstīta kā Satversmē, tā starptautiskos dokumentos, ļaus personām ar invaliditāti būt pilnvērtīgai mūsu sabiedrības daļai.”