Denacionalizēto namu īrnieku situācijas atrisinājums atkarīgs no politiskās gribas

Denacionalizēto namu īrniekiem gandrīz 20 gadu garumā valsts ir noteiksi “saudzējošu režīmu” un sniegusi atbalstu. Valstij nav pienākums nodrošināt šādu atbalstu mūžīgi. Pamatā valstij palīdzība mājokļu jautājumos jāsniedz tikai sociāli mazaizsargātām personām, kuras objektīvu iemeslu dēļ nespēj sevi nodrošināt ar mājokli.

Nevar noliegt, ka valsts līmenī denacionalizēto namu īrnieku problēma ir ilgstoši risināta, tomēr var diskutēt par palīdzības efektivitāti. Tiesībsarga ieskatā denacionalizēto namu īrnieku problēmas atrisinājums ir politiska izšķiršanās. Kopumā jāatzīst, ka denacionalizēto namu īrnieki nevar cerēt uz pastāvīgu valsts aizsardzību mājokļa jautājumā. Sākotnēji, organizējot denacionalizācijas procesu valstī, bija svarīgi, lai tiktu nodrošinātas tiesības uz mājokli. Tomēr valstij nav pienākuma piešķirt par valsts līdzekļiem katram indivīdam mājokli pēc viņa pieprasījuma un vēlmēm. Indivīdam arī pašam ir jārūpējas par mājokļa sagādāšanu, slēdzot dzīvojamās telpas īres līgumu vai iegādājoties dzīvojamo telpu īpašumā.

Jāņem vērā, ka viens no pamatkritērijiem valsts garantētās palīdzības piešķiršanai ir personas maznodrošinātība. Denacionalizēta nama īrnieka statuss automātiski nenozīmē, ka persona ir sociāli mazaizsargāta un nespēj patstāvīgi risināt savu mājokļa jautājumu Tādēļ, vērtējot denacionalizēto īrnieku tiesības pretendēt palīdzības saņemšanai mājokļa jautājumu risināšanā, vērtējams ir konkrētās personas ienākumu līmenis. Fakts, ka īpašuma tiesību atjaunošanas rezultātā denacionalizēto un likumīgajiem īpašniekiem atdoto namu īrniekiem vienlaikus mainījās izīrētājs, pats par sevi nav uzskatāms par cilvēktiesību pārkāpumu.

Valsts sniegtie atbalsta pasākumi tieši denacionalizēto namu īrniekiem ir bijuši dažādi, tomēr, ņemot vērā, ka problēmsituācija joprojām pastāv, konstatējams, ka tie nav bijuši pietiekami efektīvi. No 2002.līdz 2006.gadam valsts noteica “īres griestus” jeb telpu īres maksas maksimālā apmēra ierobežojums denacionalizētajās un likumīgajiem īpašniekiem atdotajās mājās. Savukārt no 2003.gada denacionalizētu namu īrniekiem kā atsevišķai kategorijai bija iespēja pretendēt uz pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā, vēlāk – saņemt dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu un palīdzību dzīvojamās telpas iegādei vai būvniecībai, bet no 2007.gada saņemt vēl divus jaunus palīdzības veidus, proti, pašvaldības nomātās dzīvojamās telpas izīrēšana un palīdzība dzīvojamās mājas renovācijai un restaurācijai. Bez iepriekš minētajiem palīdzības veidiem denacionalizēto namu īrniekiem tika dota iespēja izmantot arī tos palīdzības veidus dzīvokļa jautājuma risināšanā, kas likumā paredzēti visiem īrniekiem neatkarīgi no īpašuma piederības.

Tiesībsarga birojā pēc viedokļa vērsās Latvijas denacionalizēto un municipālo māju īrnieku un dzīvokļu īpašnieku asociācijai ar kolektīvo iesniegumu, kurā norādīts uz nepieciešamību izstrādāt un pieņemt likumprojektu par kompensācijām denacionalizēto namu īrniekiem, kurš būtu atbilstošs demokrātiskas sabiedrības normām un atrisinātu denacionalizēto namu īrnieku problēmu.

Tiesībsarga viedoklis nosūtīts arī Ekonomikas ministrijai kā vadošajai valsts pārvaldes iestādei mājokļu politikas jomā.