Koordinētas rīcības trūkums atkarību ārstēšanā – kā valsts ļauj bērnam iet bojā? Tiesībsarga ziņojums parāda to, kas (ne)notiek šobrīd

Mērķtiecīgs atbalsts gan tiem bērniem, kuri vēlas izkļūt no atkarību izraisošo vielu purva, gan tiem, kas paši ārstēties nevēlas, lai gan vajadzētu bez kavēšanās – tāds ir valsts pienākums nodrošināt šāda veida palīdzību. Tomēr tiesībsarga apjomīgais ziņojums spilgti izgaismo skaudro realitāti, ka praksē tā notiek reti. Faktiski, valsts pieļauj, ka bērns var izvēlēties lietot atkarību izraisošās vielas, nevis ārstēsies. Pastāv arī pozitīvi piemēri, tomēr tos drīzāk var dēvēt par izņēmumiem, veiksmīgu apstākļu sakritību un nevis likumsakarību.

“Runājot par bērnu tiesībām, bieži vien esmu teicis, ka ar likumiem viss ir kārtībā, atliek vien tos ievērot praksē. Tomēr šajā reizē ir citādi, jo mūsu izpēte tajos atklāj ļoti konkrētus trūkumus, kas steidzami jānovērš. Likumos trūkst skaidrojuma terminiem, citi neparedz to, kas obligāti būtu jāparedz, vēl citi ir pretrunā ar Ministru kabineta noteikumiem,” uzsver tiesībsargs Juris Jansons.

Pozitīvam rezultātam kritiski nepieciešama visu atbildīgo iesaiste

“Šī ne tuvu nav pirmā reize, kad tiesībsargs ceļ trauksmi par atkarību izraisošo vielu postošajām sekām mūsu bērnu veselībai, bet šis ziņojums ir īpašs ar to, ka tas iezīmē skaidru ainu un analizē cēloņsakarības starp to, kas noteikts likumos (vai kādi robi ir tajos) un kāds ir bērna ceļš patiesībā ar reāliem dzīves piemēriem, īpaši tad, ja bērns pats nav motivēts. Šie strupceļi un melnie karogi redzami ik uz soļa. Te akmens metams gan atbildīgo ministriju, gan to padotības iestāžu lauciņā,” uzsver Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Tiesībsargs norāda, ka šī ziņojuma tapšanā īpašs uzsvars likts uz klātienes tikšanās reizēm, intervijām un situācijas izzināšanu ar visām problemātikā iesaistītajām pusēm. “Ārstēšana no atkarību izraisošām vielām nekad nebūs viena cilvēka vai vienas institūcijas, piemēram, ģimenes ārsta vai narkologa problēma. Ziņojuma tapšanas gaitā vēlreiz pārliecinājāmies, ka tikai koordinēta un mērķtiecīga visu sektoru rīcība, gan ārstējot, gan nodrošinot atbilstošu rehabilitāciju ir pamatu pamats, lai izglābtu bērnus no ceļa, kas, ļoti iespējams, ved uz nekurieni. Jāapzinās, ka palīdzēt tiem, kas negrib to darīt paši, nav mūsu izvēles iespēja, bet pienākums,” piebilst L. Grāvere.

Ziņojumā par palīdzības nodrošināšanu bērniem, kuri lieto atkarību izraisošas vielas apkopoti Latvijas bērnu patiesi dzīvesstāsti, analizēta policijas rīcība tiesību normu piemērošanā, skaidrots, ko nozīmē atrasties krīzes centrā vai bērnu aprūpes iestādē. Ziņojums plaši pievēršas bērna tiesībām uz veselības aprūpes nodrošināšanu – ārstniecības pakalpojumu pieejamību, izaicinājumiem ar kuriem saskaras Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (līdz pat situācijai, kurā bērnu atsevišķos gadījumos neviena slimnīca nav gatava uzņemt), tajā analizēti ģimenes ārstu apvienojošo organizāciju viedokļi un slimnīcu loma, atklātas satraucošas problēmas narkoloģisko problēmu reģistrā, rehabilitācijas procesā, terminu skaidrojumos u.c.

Svarīgi piebilst, ka ziņojums nav par tiem gadījumiem, kad jaunieši savas muļķības pēc pirmo reizi pamēģina aizliegtas vielas vai eksperimentē un izzina pasauli. Šis ziņojums ir par tiem bērniem, kuri ir izkrituši cauri prevencijas “sietam”, kuri apreibinošas vielas lieto ilgstoši un apzināti, tie kuriem uz šo vielu lietošanu jau ir nepārvarama tieksme.

Pilnais ziņojums, tā kopsavilkums un prezentācija pieejama mājaslapas resursu sadaļā.