Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanā saskatāmi cilvēktiesību pārkāpumi

Tiesībsarga izpētē par cilvēktiesību ievērošanu medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu (turpmāk – MRPL) noteikšanā iezīmējas visai satraucoša prakse attiecībā uz cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanu. Izpēte atklāja trūkumus ne tikai normatīvajos aktos, bet arī tiesvedības pielāgošanā, zināšanu un izpratnes trūkumā par cilvēku ar dažāda veida invaliditāti vajadzībām, kā arī komunikācijā ar viņiem.

Kāpēc tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, ko garantē Satversme? Īsā atbilde ir tāda, ka no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas lielā mērā ir atkarīga pārējo cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzība. Visizplatītākie trūkumi nereti ir nesamērīgi ilgi tiesvedības procesi, juridiskās palīdzības kvalitāte, spriedumu izpilde un tiesu pieejamība cilvēkiem ar invaliditāti.

“Tiesības uz taisnīgu tiesu ir viens no cilvēktiesību pamatiem. Vēl lielāku nozīmi tas iegūst attiecībā uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Praksē novērojām, ka medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanā ir nepieciešami būtiski uzlabojumi – tas attiecas gan uz procesa virzītājiem, gan normatīvo regulējumu, gan visu iesaistīto apmācībām un izglītošanu,” uzsver tiesībsarga vietniece Ineta Piļāne.

Kāpēc izpēte ir svarīga?

Gan Satversme, gan starptautiskie cilvēktiesību dokumenti paredz ikvienam tiesības uz taisnīgu tiesu, tai skaitā cilvēkiem ar invaliditāti. ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām īpaši uzsver diskriminācijas aizliegumu attiecībā uz dažādu tiesību īstenošanu, arī – tiesību uz taisnīgu tiesu. Tomēr jau vēsturiski veidojies, ka daļa sabiedrības – cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem – uzlūkoti kā cilvēki, kuriem virkne tiesību liegtas.

Viens no šo tiesību būtiskiem elementiem ir tiesības piedalīties tiesas sēdē. Valstij ir ne tikai jānodrošina tiesības uz pieeju tiesai, nediskriminējot uz invaliditātes pamata, bet jānodrošina cilvēkiem ar invaliditāti (tai skaitā, cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem) tiesvedības pielāgošana, piemēram, tiesvedība vieglajā valodā. Tomēr Latvijas tiesu praksē virknē gadījumu MRPL procesos paša cilvēka piedalīšanās netiek uzskatīta par vērtību un tiek ignorēta, tāpat par vērtību netiek uzskatītas šī cilvēka tiesības un intereses procesā kopumā, nemaz nerunājot par to, ka process varētu būt kā speciāli pielāgots cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Lai izpētītu patieso situāciju, tika analizēta lielākā daļa (vairāk nekā 70%) tiesu lietu, kas izskatītas divu gadu griezumā visās pirmās instances tiesās[1].

Kas jāmaina?

Tiesībsarga ieskatā būtu jāveic grozījumi Kriminālprocesa likumā, proti, izslēdzot no tā normas, kas noteic, ka personas dalība procesā ir atkarīga no tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinuma. Savukārt normatīvajā regulējumā jāparedz, ka tiesu psihiatriskajā ekspertīzē tiek sniegts atzinums par to, vai ir nepieciešami kādi pielāgojumi, atbalsts personas dalībai pirmstiesas un/vai tiesas procesā, ņemot vērā konkrētā cilvēka veselības stāvokli. Tāpat jānodrošina, ka tiesas procesā nepieciešamības gadījumā iespējams veikt pielāgojumus, lai procesā pilnvērtīgi varētu piedalīties arī cilvēki ar dažāda veida invaliditāti.

Ļoti svarīgs ir izglītošanas un informēšanas faktors. Gan pirmstiesas procesa virzītājiem, gan advokātiem, gan tiesnešiem jānodrošina apmācības par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem tiesībām un komunikāciju ar šiem cilvēkiem. Savukārt procesa virzītājam būtu pienākums detalizēti izskaidrot (sagatavojot šo informāciju arī rakstveidā) pārstāvjiem viņu lomu un funkcijas procesā, kā arī sekot līdzi tam, lai pārstāvis veic savus pienākumus atbilstoši.

[1] Kopumā izpētītas tika 110 krimināllietas, kurās tika lemts par MRPL piemērošanu. Tāpat izpētes laikā iegūta informācija no Tiesu administrācijas, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, vairākām Latvijas bāriņtiesām un citām personām, kas iesaistītas MRPL piemērošanas procesā.