Samazinot pabalstus bēgļiem tiks pārkāptas Latvijas uzņemtās starptautiskās saistības

Valdības paziņojums par plānoto valsts rīcību, samazinot pabalstus starptautisko palīdzību saņēmušajām personām, var nonākt pretrunā valsts uzņemtajām starptautiskajām saistībām.

Kā pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts Latvija ir apņēmusies starptautiskās aizsardzības saņēmējiem sociālās palīdzības ietvaros bez diskriminācijas nodrošināt adekvātu sociālo labklājību un iztikas līdzekļus, lai novērstu sociālās grūtības, kādas ir piemeklējušas personas, kuras meklē aizsardzību ārpus izcelsmes valsts kara konfliktu, vajāšanas, draudu dzīvībai dēļ[1].

Vērtējot, kādi ir adekvāti iztikas līdzekļi starptautisko aizsardzību saņēmušajām personām, integrācijas sākumposmā ir svarīgi ņemt vērā pamatvajadzības, kas rodas starptautisko aizsardzību saņēmušajām personām.  Pašreiz spēkā esošais Patvēruma likums[2] un MK noteikumi Nr. 210 “Noteikumi par pabalstu bēglim un personai, kurai piešķirts alternatīvais statuss” nosaka, ka pabalstu saņem tikai tās starptautisko aizsardzību saņēmušas personas, kurām, pirmkārt, nav iztikas līdzekļi, otrkārt, šo pabalstu personas saņem stigri noteiktu laika posmu – no 9-12 mēnešiem. Pabalsta piešķiršana ir vērsts uz to, lai segtu izdevumus, kas rodas starptautisko aizsardzību saņēmušajām personām personai pamatvajadzību apmierināšanai – dzīvokļa īres un komunālo pakalpojumu apmaksai, pārtikas un apģērba apmaksai, pirmās nepieciešamības preču iegādei. Samazinot pabalsta apmēru, valsts nedrīkst to samazināt tādā apmērā, ka tas atņems minimālos iztikas līdzekļus cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai.

Ja valsts izlemj samazināt pabalsta apmēru, ir nepieciešami steidzami grozījumi veikšana normatīvajā regulējumā, kā šai mazaizsargātajai personu grupai tiks nodrošināta dzīvesvieta un citas pamatvajadzības.

Tiesībsargs 2013.gadā ir informējis Ministru kabinetu par kritisko situāciju, kādā atrodas starptautisko aizsardzību saņēmušas personas Latvijas Republikā, norādot ne tikai uz tādiem būtiskiem trūkumiem kā efektīvas un ilgtspējīga integrācijas programmas neesamība valstī, bet arī uz kritisko stāvokli iztikas līdzekļu gūšanā un iekļaušanā darba tirgū. Pie līdzīgiem secinājumiem ir nonākuši arī ANO Bēgļu aģentūra šogad publiskotajā pētījumā “Integration of refugees in Latvia. Participation and Empowerment” [ skatīt īpaši pētījuma 72-75.lpp].