Tiesībsarga viedoklis par datu publiskošanu krīzes situācijās

Latvijas Republikai jāaizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Indivīda vārda brīvība un dalība valsts pārvaldē ir cieši saistīta ar sabiedrībai būtiskas informācijas pieejamību.

Pēc sagruvušajā lielveikalā “Maxima” bojā gājušo personu vārdu neoficiālo sarakstu publiskošanas, masu medijos aizsākās diskusija par to, vai un kas drīkstēja publiskot bojāgājušo personu vārdus.

Atbildot uz šiem jautājumiem, pirmkārt, būtu jāsniedz atbilde uz jautājumu – vai ir publiskojama tāda sensitīva rakstura informācija kā bojāgājušo vārdi.

Satversmes 100.pants no vienas puses garantē ikvienam Latvijas iedzīvotājam tiesības uz pieeju sabiedrībai būtiskai informācijai. No otras puses, valsts iestādēm ir pienākums ievērot normas, kas regulē fizisko personu datu aizsardzību un aizsargā personas tiesības uz privātumu.

Tomēr krīzes situācijās virkne personas tiesību var tikt pamatoti ierobežotas. Ārkārtas situācijās valstij ir pienākums nodrošināt individuālu cilvēktiesību ievērošanu, tomēr jāatceras, ka sabiedrības interesēm krīzes situācijās var būt lielāka nozīme nekā ikdienišķā situācijā.

Tādējādi gadījumos, kad ir notikusi liela mēroga katastrofa (piemēram, ēku sagrūšana, aviokatastrofas, dabas katastrofas ar lielu potenciālo upuru skaitu utt.) cietušās personas un to ģimenes locekļu intereses var sadurties ar citu sabiedrības locekļu interesēm, kuri ir neziņā par savu tuvinieku likteni. Lai informēto sabiedrību, kā arī atvieglotu atbildīgo dienestu darbu, sabiedrības informēšanas nolūkos būtu pieļaujama noteiktas informācijas publiskošana.

Bojāgājušo vārdu un uzvārdu uzskaitījums ir daļa no publiskojamās informācijas, un pasaules praksē nav pieņemts šādu informāciju klasificēt, nosakot tai ierobežotas pieejamības statusu.

Informācijas publiskošana par bojāgājušajiem nepieciešama tā iemesla dēļ, ka tādā veidā ir iespējams mobilizēt sabiedrību visās tās līdzdalības formās ātrākai katastrofas seku likvidēšanai un palīdzības sniegšanai cietušajiem un to tuviniekiem.

Tādējādi, ārkārtējās situācijās personu identificējošas informācijas izplatīšana masu plašsaziņas līdzekļos nevar tikt uzskatīta par indivīdam garantēto tiesību nesamērīgu aizskārumu, jo tā ir pamatota ar nepieciešamību publiskot datus sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanai.

Turklāt, informācija par tādām cilvēka izraisītām katastrofām kā tehnogēnās katastrofas, kas saistītas ar publisko ēku sagrūšanu un lielu cilvēku upuru skaitu, ir pastiprināts sabiedrības intereses objekts un var radīt sabiedrībā virkni jautājumu par katastrofas cēloņiem un atbildīgajām personām, tādēļ informācijai par šādu katastrofu un bojāgājušo personu skaitu ir jābūt operatīvai, objektīvai un atklātai. Pilnīgas informācijas publiskošana rada uzticību valsts varas nesējiem, kas ir atbildīgi par seku likvidēšanu, un nenoliedzami dod savu ieguldījumu publiskajā diskusijā par katastrofas cēloņiem, indivīdu izpratni par atbildību un turpmāko rīcību līdzīgu katastrofu novēršanai nākotnē.

Visbeidzot, sīkāk izvērtējot valstī esošo normatīvo regulējumu, kas attiecas uz civilās aizsardzības organizēšanu tehnogēno un citu katastrofu gadījumos, kā arī atbildīgo iestāžu nolikumus, jāsecina, ka valstī nav noteiktas kārtības, kādā informācija par bojāgājušajām personām tiek paziņota sabiedrībai. Tiesību akti nenosaka institūciju, kas ir atbildīga par šādu bojā gājušo personu saraksta sastādīšanu un publiskošanas kārtību. Šajā aspektā valstī būtu steidzami novēršami normatīvā regulējuma trūkumi.