Tiesībsargs atbild: Vai drīkst noklusēt bērna vajadzību pēc speciālās izglītības programmas?

Publiskajā vidē izskan dažādi viedokļi, informēt skolu vai bērnudārzu vai tomēr noklusēt, ja bērnam ir speciālās vajadzības izglītības apguvei. Tiesībsargs vērš  vecāku vai likumisko pārstāvju uzmanību, ka viņiem ir Izglītības likumā[1] noteikts pienākums informēt izglītības iestādi par jebkādiem apstākļiem, piemēram, bērna veselību, kas var ietekmēt izglītības programmas apguvi. Informācija ir jāsniedz pirms bērna uzņemšanas skolā vai bērnudārzā, lai izglītības iestāde varētu sagatavoties atbalsta pasākumu sniegšanai.

Tomēr praksē ne vienmēr ir tā, kā teikts likumā, un tiesībsarga redzeslokā ir gadījumi, kad bērna vecāki ne tikai noklusējuši, bet pat maldinājuši izglītības iestādi. Ir zināms, kāpēc vecāki izvēlas noklusēt  bērna speciālās vajadzības,  – pastāv risks, ka bērnu izglītības iestādē vispār neuzņems, jo, piemēram, bērnudārzs pateiks, ka iestādē nav licencēta vajadzīgā speciālās izglītības programma un nav atbalsta personāla.

Savukārt pēc bērna uzņemšanas atbildība jau ir izglītības iestādes pusē – vispārējās izglītības iestādes vadītājs ir atbildīgs par izglītojamo speciālo vajadzību apzināšanu un viņu izglītošanu atbilstoši speciālās izglītības programmām.[2] Arī tiesu praksē nostiprināta atziņa – ja bērns ir uzņemts, tad izglītības iestādei ir pienākums nodrošināt bērna speciālās vajadzības. Taču pirms bērna uzņemšanas izglītības iestādei nav iespējams pārliecināties, vai bērnam nav ieteikta speciālās izglītības programma. Izglītības iestādei Valsts izglītības informācijas sistēmas dati ir pieejami tikai par iestādē reģistrētajiem jeb iestādei piederīgajiem izglītojamajiem.

Galvenā atbildība ir pašvaldībām. Katras pašvaldības pienākums ir savā administratīvajā teritorijā deklarētajiem bērniem nodrošināt iespēju iegūt pirmsskolas izglītību un pamatizglītību bērna dzīvesvietai tuvākajā pašvaldības izglītības iestādē.  Šis pašvaldības pienākums jāpilda pret ikvienu bērnu – ar vai bez speciālajām vajadzībām. Katram bērnam ir tiesības tikt uzņemtam dzīvesvietai tuvākajā izglītības iestādē.  Katra situācija jāvērtē individuāli – ja bērna dzīvesvietai tuvumā ir cita izglītības iestāde, kurā īsteno speciālās izglītības programmu  un  ir atbalsta personāls, iespējams, ka bērna interesēs būtu izvēlēties to izglītības iestādi, kura ir gatava sniegt atbalstu jau uzreiz pēc uzņemšanas.  Savukārt, ja ceļā uz izglītības iestādi jāpavada nesamērīgi ilgs laiks, tad gan dzīvesvietai tuvākajai izglītības iestādei ir jānodrošina bērnam nepieciešamais atbalsts.

Par iekļaujošas izglītības nozīmi runāts daudzus gadus visdažādākajos līmeņos. Pastāv pozitīvi piemēri, tomēr kopumā tiesībsargs saskata lielas problēmas šajā jomā, sevišķi pirmsskolas līmenī. Bērnudārzos bieži trūkst atbalsta personāla, ko grūti piesaistīt zemā atalgojuma dēļ, kā arī  joprojām  nākas dzirdēt pa kādam citu bērnu vecāku iebildumam pret citādo.

[1] 58. panta pirmās daļas 4. punkts

[2] Vispārējās izglītības likuma