Tiesībsargs veicis pētījumu Pacientu fiksācija somatiskajās ārstniecības iestādēs

Tiesībsargs veicis pētījumu “Pacientu fiksācija somatiskajās ārstniecības iestādēs”. Pētījuma galvenais mērķis ir analizēt vispārējo regulējumu personu fiksācijas jautājumos nacionālajās, starptautiskajās tiesībās, Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, Eiropas Savienības regulējumu un praksi, ārvalstu medicīniskās vadlīnijas un tiesisko regulējumu pacientu fiksācijas jautājumos, kā arī sniegt priekšlikumus problemātiskās situācijas risināšanai. 

• Latvijas Republikā nav normatīvo aktu regulējuma un/vai vienotu medicīnisko vadlīniju par kārtību, kādā veicama personas fiksācija somatiskajās ārstniecības iestādēs. Līdzīgi kā ar Ministru kabineta noteikumu  projekta izstrādāšanu – “Kārtība, kādā veicama pacientu ierobežošana, izmantojot ierobežojošus līdzekļus, un priekšmetu saraksts, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē un saņemt ar sūtījumiem (pienesumiem)”, nepieciešams izstrādāt Ministru kabineta noteikumus vai vienotas medicīnas vadlīnijas pacientu ierobežošanai somatiskajās ārstniecības iestādēs.
• Slimnīcām izstrādājot vadlīnijas vai Ministru kabinetam pieņemot Ministru kabineta noteikumus par kārtību, kādā veicama personu fiksācija somatiskajās ārstniecības iestādēs, izstrādes projekta tekstā ir jāiekļauj alternatīvas iespējas pacienta fiksācijas gadījumos; maksimāli pieļaujamas laiks, kādā persona var pavadīt fiksētā stāvoklī; laika intervāls, kādā medicīnas personālam ir jāierodas pārliecināties par fiksētā pacienta veselības stāvokli; laika posms pēc kura pacientam ir jāļauj atpūsties no fiksētā stāvokļa, izvērtējot, vai nepieciešams turpināt personas fiksāciju; personas fiksācijas ierīces; medicīnas personāla darbinieku skaitu, kas uzrauga pacienta veselības stāvokli fiksēšanas laikā, ja nepieciešama medicīnas personāla klātbūtne; informētas piekrišanas aspektus; atsevišķus nosacījumus bērnu un vecu cilvēku fiksācijas nepieciešamībai un piemērošanai; pacienta vai pacienta tuvinieku tiesības pieprasīt pacienta fiksāciju  un citus aspektus.
• Personas fiksācija (ierobežošana) ir iespējama  situācijās, kādās personas uzvedība ir neadekvāta un pastāv reāli draudi, ka persona var savainot sevi vai citas personas. Ja pacientam ir nepieciešama fiksācija medicīnisko manipulāciju veikšanai (personas fiksācija operācijas laikā, fiksācija ātrās neatliekamās palīdzības automašīnās u.c. manipulācijām) ir jāsaņem pacienta informēta piekrišana fiksācijai. Nepamatota un nesamērīga personas fiksācija pārkāpj personas cilvēktiesības. Ārstniecības iestādes iebildumi saistībā ar finansējuma un darba spēka trūkumu, nav atzīstami par samērīgiem ar pacienta brīvības ierobežošanas, necilvēciskas apiešanās aizlieguma pārkāpumu un privātās dzīves ierobežojumiem. Valstij ir jānodrošina lielāks finansējums veselības nozarei, lai ārstniecības iestādēs nodrošinātu pietiekami lielu medicīnas personāla skaitu. Otra alternatīva ir slimnīcām organizēt savu darbu efektīvāk, lai situācijās, kādās tiek veikta pacienta fiksācija, medicīnas personāls spētu uzmanīt pacienta veselības stāvokli fiksācijas laikā.
• Pirms pieņemt lēmumu par personas fiksāciju somatiskajā ārstniecības iestādē, ārstniecības personām un medicīnas personālam ir jāizvērtē iespējas izmantot alternatīvas metodes, ar kādām iespējams nomierināt pacientu. Alternatīvās iespējas paredz pacientam draudzīgas un mierīgas vides radīšanu ārstniecības iestādē; ģimenes locekļu pieaicināšanu, lai uzraudzītu pacientu; medicīnas personāla un pacienta komunikācijas dialoga veidošana. Ja pacients turpina neadekvāti uzvesties, medicīnas personālam jāveic medicīnas līdzekļu ievadīšana, kas uzskatāma par samērīgāku personas ierobežošanas līdzekli nekā personas mehāniska vai fiziska ierobežošana. Tiklīdz nepastāv apstākļi, kādēļ persona tika fiksēta, persona ir nekavējoties jāatbrīvo.
• Personas fiksācijas aspektā, liela nozīme ir personas informētībai un informētas piekrišanas sniegšanai. Medicīnas personālam ir jāpaskaidro, kādēļ personas fiksācija tiek veikta, saņemot apstiprinājumu no pacienta. Ja pacients nav spējīgs sniegt informētu piekrišanu fiksācijai, nepieciešams saņemt  informētu piekrišanu no pacienta radiniekiem. Nepieciešams risināt problemātiku situācijās, kādās pacientam nav tuvinieku vai tie nav sasniedzami. Medicīnas personālam un ārstniecības personām ir jārīkojas labākajās pacienta interesēs un nepieciešamības gadījumā jāizvērtē pacienta fiksācijas nepieciešamība, apspriežot jautājumu ārstu komisijā.
• Ja nepastāv ārkārtas apstākļi, nav ieteicams personas fiksāciju veikt trešās personas klātbūtnē, aizsargājot personas tiesības uz privāto dzīvi. Ārstniecības iestādēm ir jānodrošina pacienta ģimenes locekļiem iespēja uzraudzīt un rūpēties par personu, tādējādi panākot pacienta uzvedības normalizēšanos.
• Ārstniecības personālam, pieņemot lēmumu par personas fiksāciju, katrs gadījums ir jāizvērtē individuāli, ņemot vērā pacienta veselības stāvokli, uzvedību un nepieciešamību piemērot ierobežojošos līdzekļus. Nav nozīmes apstāklim, ka persona iepriekšējās situācijās ir bijusi agresīva, jo tas nenozīmē, ka personai arī turpmākajās situācijās ir jāpiemēro fiksācija.
• Personas fiksācija nedrīkst tikt piemērota kā sods par personas rīcību. Personas fiksācija ir galējā nepieciešamība, kas jāpiemēro gadījumos, kādos persona var kaitēt sev vai citām personām,vai nepieciešama medicīnisko manipulāciju veikšanai.
• Ārstniecības iestādēm un valstij ir jārīko izglītojošie pasākumi par medicīnas nozares attīstību un pacienta drošības interešu ievērošanu ārstēšanas procesā. Nepieciešams veikt sabiedrības informēšanu jautājumos par personas fiksācijas pieļaujamību somatiskajās ārstniecības iestādēs.
• Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības tiesu praksē pastāv ļoti neliels skaits lietu saistībā ar personu fiksāciju somatiskajās ārstniecības iestādēs. Starptautiskajā tiesu praksē ir ļoti daudz lietu par personu ar psihiskiem traucējumiem fiksēšanu vai personu, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādēs, fiksāciju slimnīcās saistībā ar drošības apsvērumiem. Lai novērstu pašreizējos un potenciālos cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī lietu ierosināšanu pret Latvijas Republiku Eiropas Cilvēktiesību tiesā, nepieciešams izveidot tiesisko regulējumu pētījumā aprakstītajā nozarē.

Pilns pētījuma teksts pieejams pielikumā.