2024. gads. Kampaņas “Man ir tiesības slimot, ārstēties un būt veselam. Mīti un realitāte” informatīvais materiāls

Piemērs: Anna ir nogādāta slimnīcā ar sūdzībām par smagu saindēšanos pēc  ne pārāk svaigu zivju apēšanas. Veicot pārbaudes slimnīcā, cita starpā ārsti nejauši konstatēja, ka Annai ir cista. Kaut arī cista nerada simptomus un  apdraudējumu dzīvībai vai veselībai, ārsts apgalvo, ka tā ir jāoperē. Anna nesaprot, vai tas tiešām ir nepieciešams, operāciju īsti nevēlas, taču baidās arī iebilst ārstam.

Mīts Nr. 1: “Pacientam nav tiesību pieņemt lēmumus par savu ārstēšanu un vienmēr ir jāpiekāpjas ārsta viedoklim.”

Patiesība: Pacientam ir tiesības uz informētu piekrišanu vai atteikumu. Informētā piekrišana nozīmē, ka pacientam ir tiesības saņemt un ārstam ir pienākums sniegt pacientam saprotamu un pilnīgu informāciju par pacienta vispārējo veselības stāvokli, diagnozi, ārstēšanās iespējām un potenciālajām sekām. Ja pacients piekrīt ārsta piedāvātajai ārstēšanas metodei, ārsta pienākums ir rūpīgi izskaidrot tālāko norisi. Savukārt, ja pacients atsakās no ārsta piedāvātajiem risinājumiem vai no jebkādas ārstniecības, ārstam ir jāpaskaidro iespējamās sekas. Pacients drīkst izvēlēties piekrist vai nepiekrist piedāvātajai ārstēšanai, kā arī drīkst ārstam lūgt izvērtēt citas ārstēšanas metodes.

Pēcāk, kad ārsta un pacientu sarunas ir notikušas, pacientam ir tiesības pieņemt lēmumu par savu ārstniecību un atteikties no ārstēšanas, ja viņš uzskata to par pareizāko izvēli. Veselības aprūpe pret pacienta gribu nav pieļaujama, ja likumā nav noteikts citādi (piemēram, gadījumos, kad pastāv tieši draudi, ka pacients psihisku traucējumu dēļ var nodarīt miesas bojājumus sev vai citiem, ārstam ir tiesības ievadīt medikamentus pret pacienta gribu). Taču, ja pacients pretēji ārsta norādījumiem atsakās no ārstēšanas, ārsta pienākums ir lūgt pacientu parakstīt speciāli sagatavotus dokumentus, kuros ir skaidri saprotams, ka atteikšanās no ārstēšanas ir pacienta brīvprātīga izvēle un pacients apzinās savas izvēles iespējamās negatīvās sekas.

Tiesībsargs jau iepriekš ir skaidrojis, ka Pacientu tiesību likums nosaka pacienta tiesības saņemt informāciju par savu veselību pacientam saprotamā formā, uzliekot ārstam par pienākumu izskaidrot medicīniskos terminus, vērā ņemot pacienta vecumu, veselības stāvokli, briedumu un pieredzi. Informācija pieejama tiesībsarga mājaslapā.

Tiesiskais pamats: Pacientu tiesību likuma 1.panta otrās daļas 1.punkts; 3.panta sestā daļa; 4.prim pants; 5.panta sestā daļa; 6.pants; 7.pants.

Iespējamā rīcība: Anna piekrīt ārstam, paļaujoties uz viņa kompetenci, lai arī nav īstas pārliecības par ķirurģiskas iejaukšanās nepieciešamību un skaidrības par to, kas tiks veikts, viņa baidās no operācijas, tās sekām un ir apjukusi.

Labāka rīcība: Anna lūdz ārstu saprotamā veidā izskaidrot, kāpēc viņš uzskata, ka operācija ir vajadzīga;  kāda ir atklātās cistas ietekme uz veselību; prognozes, ja operācija netiks veikta, un ja tā tiks veikta; lūdz skaidrot operācijas gaitu, sekas, iespējamās blakusparādības, ietekmi uz veselību kopumā un nepieciešamo rehabilitāciju pēc tam. Anna apzinās, ka viņai ir arī tiesības vērsties pie cita ārsta, lai saņemtu papildu viedokli. Balstoties uz saņemto informāciju un pilnu izpratni, Anna pieņem apzinātu un izsvērtu lēmumu par savu veselību (piekrīt operācijai vai atsakās no tās).

Piemērs: Jānis, ierodoties pie zobārsta uz apskati, uzzina, ka dakteris ir lietas kursā par Jānim nesen veikto dzimumzīmes noņemšanu. Izrādās, ka zobārsts un ķirurgs, kurš veica dzimumzīmes noņemšanu, ir draugi un reizēm mēdz apspriest savus pacientus, nodarbojoties ar brīvā laika aktivitātēm. Reizēm sarunas izvēršas detalizētas, jo sevišķi, ja ir bijusi interesanta vai neierasta pieredze.

Mīts Nr. 2: “Informācija par pacienta veselību ir pieejama jebkuram mediķim. Mediķi savstarpēji var izpaust informāciju par pacientu bez viņa piekrišanas.”

Patiesība: Informācija par pacientu un medicīniskie dati (analīžu rezultāti u.c.) ir konfidenciāli. Informāciju drīkst izpaust tikai ar pacienta piekrišanu vai likumā minētajos gadījumos. Piemēram, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai, lai varētu veikt invaliditātes ekspertīzi. Iepazīties ar pacienta medicīnisko dokumentāciju drīkst tikai tie veselības aprūpes speciālisti, kuri ir tieši iesaistīti pacienta ārstēšanā vai cilvēki, kuriem šīs tiesības paredzētas likumā noteiktos gadījumos.

Tiesiskais pamats: Pacientu tiesību likuma10.pants.

Iespējamā rīcība: Jānis ir neizpratnē, kāpēc zobārsts ir lietas kursā par citām Jāņa veselības problēmām un ar tām saistītajām manipulācijām, kas turklāt nekādi neattiecas uz viņa zobiem vai mutes dobumu. Jānis par savām bažām un neapmierinātību ar situāciju ārstam neko nesaka, jo viņš pieņem, tas laikam ir normāli, ka ārsti apspriež pacientus, savās sarunās minot pacientu vārdus un uzvārdus.

Labāka rīcība: Šajā gadījumā ķirurgs nedrīkstēja izpaust informāciju par savu pacientu citam ārstam, kas konkrētajā situācijā nav iesaistīts šī pacienta ārstēšanā. Gadījumā, ja ārsti savstarpēji dalās ar informāciju, kas var būt profesionāli noderīga, konkrēta pacienta dati (vārds, uzvārds vai citi dati, pēc kuriem cilvēku var identificēt) nav izpaužami. Pacientam ir tiesības norādīt ārstam, kas izpaudis informāciju par viņu, uz šādas rīcības nevēlamo raksturu un neatbilstību Pacientu tiesību likuma 10.pantam.

Piemērs: Mārītei ir atklāta sirds kaite, kas jānovēro pie kardiologa. Mārīte pie konkrētā speciālista iet jau divus gadus, taču ir neapmierināta. Viņai ir grūti komunicēt ar ārstu, viņš ir nevērīgs, nesniedz atbildes uz Mārītes jautājumiem, ātri kļūst nepacietīgs un dusmīgs, ja kaut kas tiek pārjautāts vai precizēts, var asi norādīt, lai meklē “googlē”.

Mīts Nr. 3 ” Pacientam nav tiesību izvēlēties ārstu, kā arī mainīt ārstu vai ārstniecības iestādi ārstēšanās laikā.”

Patiesība: Pacientam ir tiesības izvēlēties un mainīt ārstu, ja pacients nav apmierināts ar saņemto veselības aprūpi, tostarp komunikāciju. Pacients drīkst vaicāt cita ārsta viedokli, lai pilnīgāk izprastu savu veselības stāvokli. Pacientam ir tiesības mainīt ārstu vai ārstniecības iestādi jebkurā ārstēšanas posmā, ja pacients uzskata, ka saņemtā aprūpe nav atbilstoša, vai vēlas citus speciālistus.

Tiesiskais pamats: Pacientu tiesību likuma 8.pants.

Iespējamā rīcība: Mārīte katru reizi, kad jādodas pie kardiologa, izjūt spriedzi un bailes, tomēr neizskata iespēju vērsties pie cita ārsta, jo, viņasprāt, ir jāpaliek pie viena ārsta, kas jau viņu pazīst, ārstu maiņa viņai šķiet “nenopietna” un ir sajūta, ka tā ir tāda kā cimperlēšanās. Mārīte arī raizējas, ko padomās cits ārsts, uzzinot, ka viņu nav apmierinājis iepriekšējais ārsts.

Labāka rīcība: Mārīte izvēlas citu kardiologu, ar kuru viņai ir veiksmīgāka komunikācija, kurš ir epmātiskāks. Turklāt viņai nav pienākuma skaidrot savas rīcības iemeslus, ja viņa to nevēlas. Šajā gadījumā Mārītei ir tiesības saņemt informāciju no pirmā kardiologa par viņai sniegtajiem ārstniecības pakalpojumiem, kā arī veikto diagnostisko izmeklējumu rezultātus (izrakstus, norakstus un kopijas).

Tiesiskais pamats: Pacientu tiesību likuma 4.prim panta ceturtā daļa.

Piemērs: Zane, apciemojot vecmāmiņu slimnīcā, konstatē, ka viena medicīnas māsa rupji un aizskaroši izturas pret viņas vecmāmiņu un citiem vecāka gadagājuma pacientiem. Turklāt slimnīcā, aprūpējot pacientus, nenodrošina pacientu privātumu, higiēnas prasības un gulošo pacientu pozicionēšanas regularitāti. Rezultātā pacienti cieš gan fiziski, gan emocionāli.

Mīts Nr.4: “Pacientam nav tiesību sūdzēties par ārstēšanu un medicīniskās aprūpes kvalitāti.”

Patiesība: Pacientam ir tiesības iesniegt sūdzību par mediķu neētisko izturēšanos. Šajā gadījuma sūdzību iesniedz ārstniecības iestādes vadībai vai attiecīgo ārstniecības personu profesionālās organizācijas ētikas komitejā. Pacientam ir tiesības iesniegt Veselības inspekcijā sūdzības par ārstēšanu vai medicīnisko aprūpi, tostarp ārsta, medicīnas māsu un citu ārstniecības personu rīcību. Pacients var iesniegt sūdzību arī par ārstniecības iestādes rīcību, tās pieņemto praksi vai sniegtās medicīniskās aprūpes kvalitāti.

Tiesiskais pamats: Pacientu tiesību likuma 18.pants; Ministru kabineta 2019.gada 9.jūlija noteikumu Nr.309 “Veselības inspekcijas nolikums” 2.punkts, 3.1.apakšpunkts, 4.1. un 4.1.apakšpunkts, 10.-12.punkts.

Iespējamā rīcība: Zane ir sašutusi, taču uzskata, ka šajā situācijā neko nevar līdzēt, jo baidās, ka viņas sūdzēšanās vēl vairāk pasliktinās attieksmi pret viņas vecmāmiņu. Lai arī visu to laiku, kamēr vecmāmiņa ārstējas slimnīcā, Zane pārdzīvo par tur notiekošo, viņa neuzdrošinās rīkoties, lai ko mainītu.

Labāka rīcība: Zane iesniedz sūdzību par novērotajiem pārkāpumiem gan slimnīcas vadībai, kas ir tieši atbildīga par problēmu novēršanu, gan Veselības inspekcijai, gan arī Latvijas Māsu asociācijas Ētikas komitejai. Zane pēcāk sagaida katras organizācijas rīcību atbilstoši tās atbildības jomai, lai turpmāk izvairītos no šādas nevēlamas attieksmes no mediķu puses.

Noderīga informācija par to, kādos gadījumos var iesniegt iesniegumu Veselības inspekcijā?

Piemērs: Andrai ir iedzimta sirds kaite, un ārstējošais ārsts piedāvā veikt riskantu, dzīvībai bīstamu un sarežģītu operāciju. Andra ir pameklējusi internetā, kādas sekas šāda operācija var radīt, ir izmisusi. Ārstējošais ārsts neredz alternatīvas un uzstāj, ka šis ir vienīgais risinājums. 

Mīts Nr. 5: “Pacientam nav tiesību saņemt otra (cita) ārsta viedokli.”

Patiesība: Pacientam ir tiesības saņemt vairāku ārstu viedokli, ja tas vēlas pārliecināties par diagnozi vai ārstēšanas plānu. Lai arī pacietam ir tiesības saņemt citu  viedokli, tomēr ir jāņem vērā, ka izdevumi par konsultāciju gulstas uz paša pleciem.

Tiesiskais pamats: Pacientu tiesību likuma 8.pants.

Iespējamā rīcība: Andraizvēlas veikt operāciju, lai arī līdz galam nav pārliecināta, vai operācija ir nepieciešama un uzlabos viņas stāvokli.

Labāka rīcība: Andra vēršas pie vairākiem citiem speciālistiem, kuri strādā ar līdzīgiem gadījumiem, kāds ir viņai. Saņēmusi vairāku speciālistu viedokli un izvērtējusi viedokļus, izdara, viņasprāt, labāko un viņas veselības stāvoklim atbilstošāko izvēli.