14.12.1950.
ANO dokuments
ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos pārvaldes statūti (pieņemti 1950. gada 14. decembrī)
Apraksts
Apvienoto Nāciju organizācijas augstā komisāra bēgļu jautājumos pārvaldes statūti
Pieņemti 1950. gada 14. decembrī ar ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūciju 428 (V)
I nodaļa
Vispārējie noteikumi
1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos, kurš darbojas Ģenerālās Asamblejas vadībā, uzņemas pienākumu Apvienoto Nāciju Organizācijas virsvadībā sniegt starptautisko aizsardzību tiem bēgļiem, uz kuriem attiecas šie Statūti, kā arī, meklējot bēgļu problēmas paliekošu atrisinājumu, palīdzēt Valdībām un ar attiecīgo Valdību piekrišanu privātām organizācijām, lai sekmētu bēgļu brīvprātīgu repatriāciju vai viņu asimilāciju jaunajās nacionālajās sabiedrībās.
Izpildot savus pienākumus, īpaši, ja rodas sarežģījumi, piemēram, domstarpību gadījumā par šo personu starptautisko statusu, Augstajam komisāram jāpieprasa slēdziens no Konsultatīvās komitejas bēgļu lietās, ja tā tiktu izveidota.
2. Augstā komisāra darbībai jābūt pilnīgi nepolitiskai, tā ir humanitāra un sociāla, un parasti tā attiecas tikai uz bēgļu grupām un kategorijām.
3. Augstajam komisāram savā darbībā jāvadās no Ģenerālās Asamblejas, kā arī Ekonomiskās un sociālās padomes dotajām direktīvām.
4. Pēc iepazīšanās ar Augstā komisāra viedokli lietā Ekonomiskā un sociālā padome var lemt par Konsultatīvās komitejas bēgļu lietās nodibināšanu, kurai jāsastāv no Valstu, kas ir un kas nav Apvienoto Nāciju Organizācijas Dalībnieces, pārstāvjiem, kurus izrauga Padome, vadoties no to parādītās ieinteresētības un pievēršanās bēgļu problēmas risināšanai.
5. Ne vēlāk kā savā astotajā kārtējā sesijā Ģenerālā Asambleja izvērtēs pasākumus, kas saistīti ar Augstā bēgļu komisāra Pārvaldi, lai atrisinātu jautājumu par turpmāko šīs Pārvaldes pastāvēšanu pēc 1953. gada 31. decembra.
II nodaļa
Augstākā komisāra pienākumi
6. Augstā komisāra kompetencē ir:
A. (i) ikviena persona, kura tiek atzīta par bēgli saskaņā ar 1926. gada 12. maija un 1928. gada 30. jūnija Nolīgumiem vai saskaņā ar 1933. gada 28. oktobra un 1938. gada 10. februāra Konvencijām, 1939. gada 14. septembra Protokolu vai Starptautiskās bēgļu organizācijas Statūtiem;
(ii) ikviena persona, kas uzturas ārpus savas pilsonības Valsts to notikumu rezultātā, kas bijuši pirms 1951. gada 1. janvāra, pateicoties labi pamatotām bailēm no vajāšanas rases, reliģijas, pilsonības vai politiskās pārliecības dēļ, un šī persona nav spējīga vai nevēlas izmantot savas Valsts Valdības aizsardzību vai nu šo baiļu dēļ, vai arī citu iemeslu dēļ, ja tie nav saistīti ar personiskā izdevīguma apsvērumiem; vai kurām nav pilsonības un kuras atrodas ārpus savas iepriekšējās parastās rezidences Valsts teritorijas un nespēj vai nevēlas atgriezties tajā šādu baiļu vai arī tādu iemeslu dēļ, kuri nav saistīti ar personiskā izdevīguma apsvērumiem.
Lēmumi par bēgļu tiesību atzīšanu personām, ko savā darbības laikā pieņēmusi Starptautiskā bēgļu organizācija, nevar būt šķērslis bēgļa statusa piešķiršanai personām, kuras atbilst šī punkta noteikumiem;
Augstā komisāra kompetenci vairs nepiemēros nevienai personai, kura atbilst iepriekšējās A sadaļas noteikumiem, ja tā:
a) labprātīgi atkal pakļāvusi sevi savas pilsonības Valsts aizsardzībai; vai
b) brīvprātīgi atguvusi savu zaudēto pilsonību; vai
c) ieguvusi jaunu pilsonību un izmanto savas jaunās pilsonības Valsts aizsardzību; vai
d) labprātīgi atkal atgriezusies Valstī, kuru tā bija pametusi vai ārpus kuras robežām palika, baidoties no vajāšanas; vai
e) viņa nevar vairs ilgāk pamatot atteikšanos no savas pilsonības Valsts aizsardzības ar apstākļiem, kuri nebūtu saistīti ar personiskā izdevīguma apsvērumiem, jo apstākļi, kuru dēļ viņa tika atzīta par bēgli, vairs nepastāv. Atsaukšanās uz iemesliem, kam ir tīri ekonomisks raksturs, nav pieļaujama; vai
f) esot apatrīds (persona bez pilsonības), viņa var atgriezties savas iepriekšējās parastās rezidences Valstī, jo apstākļi, kuru dēļ viņa tika atzīta par bēgli, vairs nepastāv un viņa vairs nevar pamatot savu atteikumu atgriezties šajā Valstī citādi, kā tikai ar personiskā izdevīguma apsvērumiem;
B. ikviena cita persona, kura atrodas ārpus savas pilsonības Valsts vai savas parastās rezidences Valsts, vai, ja viņai nav nekādas pilsonības, jo viņai ir vai bija labi pamatotas bailes no vajāšanas rases, reliģijas, pilsonības vai politiskās pārliecības dēļ, un viņa nespēj vai šo baiļu dēļ nevēlas izmantot savas pilsonības Valsts Valdības aizsardzību, vai, ja viņai nav pilsonības, – nevar atgriezties savā iepriekšējās parastās rezidences Valstī.
7. Ņemot vērā, ka Augstā komisāra kompetence, kā tā noteikta 6. pantā, neattiecas uz personu:
(a) kurai ir divu vai vairāku Valstu pilsonība, ja vien šī persona neatbilst iepriekšējā punkta noteikumiem par katru no Valstīm, kuru pilsonis tā ir;
(b) kurai viņas rezidences Valsts kompetentas varas iestādes atzīst tiesības un pienākumus, kas ir saistīti ar šīs Valsts pilsonību; vai
(c) kura turpina saņemt Apvienoto Nāciju Organizācijas citu institūciju un iestāžu aizsardzību vai palīdzību; vai
(d) par kuru ir nopietns pamats uzskatīt, ka viņa izdarījusi noziegumu, kas paredzēts līgumu noteikumos par noziedznieku izdošanu, vai noziegumu, kas paredzēts Londonas Starptautiskā kara tribunāla Statūtu VI pantā vai Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 14. panta 2. daļā.
8. Augstajam komisāram jānodrošina to bēgļu aizsardzība, kuri ir viņa Pārvaldes kompetencē, ar šādu pasākumu palīdzību:
(a) veicinot starptautisko konvenciju par bēgļu aizsardzību noslēgšanu un ratificēšanu, uzraugot šo konvenciju noteikumu izpildi un ierosinot labojumus tām;
(b) sekmējot ar speciālu nolīgumu ar Valdībām palīdzību jebkuru pasākumu veikšanu, kuru mērķis ir atvieglot bēgļu stāvokli un samazināt to skaitu, kam nepieciešama aizsardzība;
(c) atbalstot valstu Valdību un privātos pūliņus, kas veicina bēgļu brīvprātīgu repatriāciju vai asimilāciju jaunajās Valstīs;
d) atvieglojot bēgļu ielaišanu Valstu teritorijās, neizslēdzot arī tos, kuri pieder pie vistrūcīgāko kategorijas;
(e) palīdzot saņemt atļauju bēgļu īpašuma pārvešanai, īpaši tā, kas nepieciešams, lai varētu no jauna apmesties uz dzīvi;
(f) saņemot informāciju no Valdībām par to teritorijā esošo bēgļu skaitu un apstākļiem, kā arī likumiem un lēmumiem par tiem;
(g) uzturot ciešus kontaktus ar attiecīgajām Valdībām un starpvaldību organizācijām;
(h) nodibinot tādus sakarus, kādus viņš uzskata par vislabākajiem, ar privātām organizācijām, kuras nodarbojas ar bēgļu jautājumiem;
(i) sekmējot to privāto organizāciju centienu koordinēšanu, kuras nodarbojas ar bēgļu labklājību.
9. Augstākajam komisāram viņa rīcībā nodoto līdzekļu robežās jāiesaistās tādos citos pasākumos, kurus varētu noteikt Ģenerālā Asambleja, ieskaitot repatriāciju un nometināšanu.
10. Augstajam komisāram jāpārzina jebkuri tie sabiedriskie un privātie fondi, kas saņemti palīdzībai bēgļiem; jāsadala tie starp privātām un, ja nepieciešams, Valsts organizācijām, kuras viņš uzskata par visvairāk kvalificētām šādas palīdzības sniegšanai.
Augstajam komisāram ir tiesības noraidīt jebkurus priekšlikumus, kurus viņš uzskata par nepiemērotiem vai kurus nevar izmantot.
Augstais komisārs nevar griezties pie Valdībām pēc līdzekļiem vai ar vispārējiem aicinājumiem bez iepriekšējas Ģenerālās Asamblejas piekrišanas.
Augstajam komisāram savā ikgadējā ziņojumā jāietver atskaite par savu darbu šajā jomā.
11. Augstajam komisāram jābūt tiesībām paust savu viedokli Ģenerālajā Asamblejā, Ekonomiskajā un sociālajā padomē un to palīginstitūcijās.
Augstajam komisāram ik gadus jāziņo Ģenerālajai Asamblejai ar Ekonomiskās un sociālās padomes starpniecību; viņa ziņojums Ģenerālajā Asamblejā jāizskata kā atsevišķs dienas kartības jautājums.
12. Augstais komisārs var griezties pēc palīdzības dažādās specializētās iestādēs.
III nodaļa
Organizācija un finanses
13. Augsto komisāru ievēl Ģenerālā Asambleja, kandidatūru izvirzot Ģenerālsekretāram. Augstā komisāra iecelšanas noteikumi jāiesniedz Ģenerālsekretāram, tos apstiprina Ģenerālā Asambleja. Augsto komisāru ievēl uz trim gadiem, sākot no 1951. gada 1. janvāra.
14. Augstais komisārs uz tādu pašu laiku ieceļ Augstā komisāra vietnieku. Augstajam komisāram un viņa vietniekam nevar būt vienas un tās pašas Valsts pilsonība.
15. (a) Augstā komisāra Pārvaldes personālu tam piešķirto budžeta līdzekļu ietvaros ieceļ Augstais komisārs, kuram personāls par savu pienākumu izpildi ir atbildīgs.
(b) Personāls tiek atlasīts no to personu vidus, kas ir uzticīgas Augstā komisāra Pārvaldes darbības mērķiem.
(c) Personāla dienesta noteikumi ir tādi paši, kādi paredzēti Ģenerālās Asamblejas pieņemtajos nolikumos par personālu un noteikumos, kurus uz šo nolikumu pamata izdevis Ģenerālsekretārs.
(d) Var tikt paredzēts izmantot arī personālu, kas nesaņem atlīdzību.
16. Augstajam komisāram jākonsultējas ar bēgļu rezidences Valstu Valdībām par nepieciešamību iecelt šajās Valstīs savu pārstāvi. Katrā Valstī, kura atzīst šādu nepieciešamību, var iecelt pārstāvi, kuru apstiprina šīs Valsts Valdība. Ievērojot iepriekš minēto, viena un tā pati persona var kalpot par pārstāvi vairākās Valstīs.
17. Augstajam komisāram un Ģenerālsekretāram jāveic nepieciešamie pasākumi sakariem un konsultācijām tos interesējošajos jautājumos.
18. Budžeta līdzekļu ietvaros Ģenerālsekretāram jānodrošina Augstais komisārs ar visiem nepieciešamajiem apstākļiem.
19. Augstā bēgļu komisāra Pārvalde atrodas Ženēvā (Šveicē).
20. Augstā komisāra Pārvalde tiek finansēta no Apvienoto Nāciju Organizācijas budžeta.
Nekādi citi izdevumi, kā tikai administratīvie izdevumi, kas saistīti ar Augstā komisāra Pārvaldes darbību, nevar tikt segti no Apvienoto Nāciju Organizācijas budžeta, izņemot gadījumus, kad Ģenerālā Asambleja turpmāk izlemj citādi. Nekādi citi izdevumi, izņemot administratīvos izdevumus, kas saistīti ar Augstā komisāra darbību, un visi citi izdevumi, kas saistīti ar Augstā komisāra darbību, nedrīkst tikt segti no Apvienoto Nāciju Organizācijas budžeta; tie jāsedz no brīvprātīgajām iemaksām.
21. Augstā komisāra Pārvaldes vadība savā darbā vadās no Apvienoto Nāciju Organizācijas finansu nolikumiem, kā arī no tiem finansu noteikumiem, kurus uz šo nolikumu pamata ir izdevis Ģenerālsekretārs.
22. Operācijas ar Augstā komisāra naudas līdzekļiem jāpārbauda Apvienoto Nāciju Organizācijas Auditoru padomei, ņemot vērā, ka Padome var pieņemt pārbaudītas atskaites no iestādēm, kurām nauda ir bijusi nodota. Augstais komisārs un Ģenerālsekretārs noslēdz administratīvas vienošanās par šo līdzekļu glabāšanu un sadalīšanu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas finansu nolikumiem un noteikumiem, kurus uz šo nolikumu pamata izdod Ģenerālsekretārs.