Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2024-09-3D par tiesību aizsardzības līdzekļa darbības efektivitāti kriminālprocesā

Tiesībsarga atzinums pārbaudes lietā Nr. 2024-09-3D par tiesību aizsardzības līdzekļa darbības efektivitāti kriminālprocesā

Par ko bija pārbaudes lieta

Tika ierosināta pārbaudes lieta, lai izvērtētu, vai tiesību aizsardzības mehānisms, tiesai veicot drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanu un tā periodisko kontroli, pirmstiesas izmeklēšanas procesa laikā un iztiesāšanas laikā ir bijis efektīvs.

Problēmas īss raksturojums, citi būtiskie lietas apstākļi

Iesniedzējs uzskatīja, ka apcietinājumu pamatojošais lēmums un periodiskās kontroles lēmumi ir nepietiekami motivēti. Sūdzība bija par izmeklēšanas tiesneša apcietinājuma periodiskās kontroles lēmumiem pirmstiesas kriminālprocesa stadijā un par lēmumiem pēc iztiesāšanas uzsākšanas.

Tiesībsarga atzinuma būtiskākie secinājumi:

1. Lēmuma par apcietinājuma piemērošanu motivācija ir pietiekama un tāda, kas pārliecina neatkarīgu vērotāju par apcietinājuma piemērošanas nepieciešamību.  Apcietinājums pamatots ar to, ka ir pamatotas aizdomas par izdarītu sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu un izmeklēšanas traucēšanas risku, uzskatot, ka cita drošības līdzekļa piemērošana nevarēs atturēt no sazināšanās ar iesaistītām personām.
2. Pirmstiesas kriminālprocesā izmeklēšanas tiesnese ir pamatojusi apcietinājuma nepieciešamību ar to, ka ir jāaizsargā liecinieki, kuri ir iesniedzēja (aizdomās turamā) kaimiņi, paziņas, no iespējamā spiediena mainīt vai noklusēt liecības. Lēmumos iekļauta detalizēta motivācija, kā arī tie spēcināti ar faktiem par jauniem apstākļiem. Kā arī ir vērtēti apstākļi par noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas maiņu un aizdomās turamā iespēju uzturēties citā dzīves vietā. Tādējādi lēmumos ietvertā motivācija bija pietiekama.
3. Iztiesāšanas laikā apcietinājuma lēmumi, kas iesniegti tiesībsargam, kopumā ir vērsti uz to, lai pārvērtētu sākotnējos drošības līdzekļa apcietinājuma piemērošanas pamatus. Tomēr lēmumos netiek pievērsta uzmanība argumentācijai par to, kādēļ konkrētajā izmeklēšanas stadijā apcietinājumu ir joprojām nepieciešanas saglabāt. Nevienā no lēmumiem nav norādīti jebkādi jauni apstākļi par labu apcietinājuma turpmākajai piemērošanas nepieciešamībai. Lēmumos ir iekļautas vienīgi vispārīgas atsauces uz kriminālprocesa materiālos esošajām ziņām, kā arī norādīts uz to, ka iesniedzējs nav iesniedzis informāciju par jauniem tiesai nezināmiem apstākļiem, kuru dēļ būtu nepieciešams viņu atbrīvot. Tādēļ secināms, ka tiesa ir vadījusies no paturēšanas apcietinājumā prezumpcijas, nevis personas atbrīvošanas prezumpcijas. Vienlaikus atbildība par jaunu apstākļu un pamatojuma norādīšanu, kādēļ Jūs būtu atbrīvojams, ir uzlikta uz Jūsu pleciem, lai gan uz tiesu kā procesa virzītāju primāri gulstas pienākums pamatot apcietinājuma turpmāko nepieciešamību, savukārt uz prokuroru gulstas pienākums šādus apstākļus argumentēt tiesai, nevis gaidīt jaunu apstākļu atklāšanos par labu atbrīvošanai no apcietinājumā esošās apsūdzētās personas puses, kurai turklāt sakarā ar atrašanos apcietinājumā šādas iespējas ir objektīvi ierobežotas. Tādējādi tiesas nolēmumi par apcietinājuma periodisko kontroli, kuri pieņemti pēc iztiesāšanas uzsākšanas, kopumā vērtējami kā formāli.