Atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-14-27N par ziņošanu par vardarbību pret bērnu

Tiesībsarga atzinums pārbaudes lietā Nr. 2025-14-27N par ziņošanu par vardarbību pret bērnu

Kas pieteica un par ko?

Tiesībsargs saņēma pašvaldības izglītības departamenta atbildi par privātpersonas iesniegumu. Atbildē cita starpā norādīts, ka pēc rudens brīvlaika skolas sociālo zinību skolotāja pamanīja, ka zēna mācību aktivitāte ir pasliktinājusies. Par to informēta klases audzinātāja, kura nekavējoties organizēja individuālu sarunu ar bērnu, lai noskaidrotu, kas skolēnam traucē mācībām. Zēns atbildēja, ka esot tāds tādēļ, ka viņu mājās fiziski iespaidojot mamma, tas esot sācies pirms diviem mēnešiem. Klases audzinātāja jautājusi, vai zēns ir runājis ar savu mammu par iemesliem. Puika apsolīja, ka runās un klases audzinātājas iejaukšanās neesot vajadzīga. Pēc dažām dienām zēns apgalvoja, ka ir izrunājies ar mammu un ka viss ir kārtībā. Klases audzinātāja situācijas risināšanā iesaistīja skolas izglītības psiholoģi, kā arī par zēna mammas aktivitātēm informēja sociālo pedagogu.

Izskatot iesniegumu, secināts, ka notikušajā saskatāmi bērnu tiesību pārkāpumi. Ievērojot minēto, ierosināta pārbaudes lieta. Pārbaudes lietā analizēts normatīvais regulējums, politikas attīstības dokumenti un vērtēta skolas darbinieku rīcība.

Pārbaudes lietā konstatētais

1. Saskaņā ar Latvijai saistošiem starptautiskajiem un nacionālajiem tiesību aktiem ikvienam bērnam ir tiesības būt drošībā, tiesības tikt pasargātam no visa veida vardarbības. Šīs tiesības ir absolūtas, tās nav pakļautas nekādiem ierobežojumiem un ir īstenojamas neatkarīgi no tā, kur bērns atrodas: pirmsskolas izglītības iestādē, skolā, mājās vai citur. Latvija ir viena no Eiropas Savienības dalībvalstīm, kurā vardarbība ģimenē ir īpaši izplatīta, un sabiedrībā joprojām ir augsts iecietības līmenis pret to. 25 % sabiedrības uzskata, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta un tā nav sodāma rīcība. Vardarbība ir cilvēktiesību pārkāpums, kas rada negatīvas sekas ne tikai cietušajam, bet arī apkārtējiem, un skar visu sabiedrību. Tādēļ valsts un ikviena indivīda atbildība un pienākums ir mazināt un novērst visa veida vardarbību sabiedrībā. Jo sevišķi svarīga loma vardarbības pret bērnu ģimenē izskaušanā ir izglītības iestādēm, jo tām ir iespēja būt ciešā kontaktā ar bērnu un novērot viņu ilgtermiņā.
2. Administratīvā atbildība par fizisku vardarbību pret bērnu ir noteikta Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81. pantā. Ja vardarbīgā rīcība ir atstājusi noteiktas sekas, tad atbildība var iestāties arī saskaņā ar Krimināllikuma normām – 174. pantu, ja bērnam nodarītas fiziskas vai psihiskas ciešanas un ja tās nodarījušas personas, no kurām cietušais ir materiāli vai citādi atkarīgs; 126. pantu, ja bērnam nodarīts vidēja smaguma miesas bojājums vai 125. pantu, ja bērnam nodarīts tīšs smags miesas bojājums.
   Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. pants paredz, ka katrai personai ir pienākums nekavējoties ziņot policijai, Bērnu aizsardzības centram, bāriņtiesai vai sociālajam dienestam par likumpārkāpumu, kas vērsts pret bērnu. Izglītības iestāžu darbinieki, kuri zina par bērna tiesību pārkāpšanu un par to nav ziņojuši šā panta pirmajā daļā minētajām institūcijām, par neziņošanu saucamas pie disciplinārās atbildības vai citas likumā noteiktās atbildības.
3. Klases audzinātājai bija tapis zināms, ka, iespējams, pret bērnu mājās tika īstenota fiziska vardarbība. Šādā situācijā pedagoga vienīgā pareizā rīcība atbilstoši minētajai normai ir vēršanās bērnu tiesību aizsardzības iestādēs atbilstoši kompetencei – Valsts policijā pārkāpuma izmeklēšanai, bāriņtiesā bērna tiesību aizstāvēšanai. Normatīvais regulējums neparedz alternatīvus rīcības veidus.
   Konkrētajā gadījumā secināms, ka nedz klases audzinātāja, nedz psiholoģe, nedz sociālais pedagogs nerīkojās atbilstoši likumā noteiktajam pienākumam. Lai gan atzinīgi ir vērtējama pedagogu rīcība, pamanot bērnam netipisku uzvedību un skaidrojot tās cēloņus, bezdarbība saistībā ar iegūto informāciju ir uzskatāma par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. panta pārkāpšanu un faktiski liecina par vardarbības tolerēšanu.

Tiesībsargs rekomendēja

Skolas direktorei izvērtēt izglītības iestādes darbinieku rīcību, neizpildot Bērnu tiesību aizsardzības likuma 73. pantā noteikto pienākumu ziņot par likumpārkāpumu, kas vērsts pret bērnu, kā arī pilnveidot skolas iekšējo normatīvo aktu par kārtību, kas nosaka direktora un pedagoga rīcību, ja tiek konstatēta fiziska vai emocionāla vardarbība pret izglītojamo, ņemot vērā atzinumā norādītos apsvērumus.