Principi par starptautisko sadarbību personu, kuras ir vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēcību, atklāšanā, arestēšanā, izdošanā un sodīšanā (pieņemti 1973. gada 3. decembrī)

Principi par starptautisko sadarbību personu, kuras ir vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēcību, atklāšanā, arestēšanā, izdošanā un sodīšanā

Ģenerālās Asamblejas 1973. gada 3. decembra rezolūcija 3074 (XXVIII)

Ģenerālā Asambleja,

atgādinot tās 1969. gada 15. decembra rezolūciju 2583 (XXIV), 1970. gada 15. decembra rezolūciju 2712 (XXV), 1971. gada 18. decembra rezolūciju 2840 (XXVI) un 1972. gada 18. decembra rezolūciju 3020 (XXVII),

ņemot vērā īpašo nepieciešamību pēc starptautiskas darbības nepieciešamību, kas nodrošinātu personu, kuras ir vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēcību, vajāšanu un sodu,

apsvērusi starptautiskās sadarbības projekta principus personu, kuras ir vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēcību, atklāšanā, izdošanā un sodīšanā,

atzīst, ka Apvienoto Nāciju Organizācija, īstenojot tās Statūtos noteiktos principus un mērķus par sadarbības starp tautām veicināšanu un starptautiskā miera un drošības saglabāšanu, pasludina šādus starptautiskās sadarbības principus personu, kuras ir vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēcību, atklāšanā, arestēšanā, izdošanā un sodīšanā:

1. Kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēcību, lai kur arī tie tiktu izdarīti, ir jābūt izmeklētiem, un personas, pret kurām ir pierādījumi, ka viņas ir izdarījušas šādus noziegumus, ir jāmeklē, jāarestē, jātiesā un, ja viņu vaina ir atzīta, jāsoda.

2. Katrai Valstij ir tiesības tiesāt savus pilsoņus par kara noziegumiem pret cilvēcību.

3. Valstīm jāsadarbojas citai ar citu uz divpusējiem vai daudzpusējiem pamatiem, lai tādējādi apturētu un novērstu kara noziegumus un noziegumus pret cilvēcību, un ir jāveic šajā nolūkā nepieciešamie iekšējie un starptautiskie pasākumi.

4. Valstīm ir savstarpēji jāpalīdz personu, kuras tiek turētas aizdomās par šādu noziegumu izdarīšanu, atklāšanā, arestēšanā un saukšanā pie atbildības tiesā, un, ja viņas tiek atzītas par vainīgām, to sodīšanā.

5. Personas, pret kurām ir pierādījumi, ka viņas ir izdarījušas kara noziegumus un noziegumus pret cilvēcību, ir jātiesā un, ja viņas ir atzītas par vainīgām, tad jāsoda pamatā tajās Valstīs, kurās viņas šos noziegumus ir izdarījušas. Šajā sakarā Valstīm ir jāsadarbojas šādu personu izdošanas jautājumos.

6. Valstīm ir savstarpēji jāsadarbojas informācijas un pierādījumu vākšanā, kas palīdzētu saukt pie atbildības tiesā 5. punktā norādītās personas, un Valstīm ir jāapmainās ar šādu informāciju.

7. Saskaņā ar 1967. gada 14. decembra Deklarāciju par teritoriālo patvērumu, Valstis nedrīkst piešķirt patvērumu nevienai personai, par kuru ir nopietns pamats uzskatīt, ka viņa ir izdarījusi noziegumu pret mieru, ir izdarījusi kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēcību.

8. Valstis nedrīkst veikt nekādus likumdošanas vai citus pasākumus, kuri varētu būt pretrunā ar starptautiskajām saistībām, kuras tās uzņēmušās par personu, kuras ir vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēcību, atklāšanu, arestēšanu, izdošanu un sodīšanu.

9. Sadarbojoties, lai atklātu, arestētu un izdotu personas, pret kurām ir pierādījumi, ka viņas ir izdarījušas kara noziegumus un noziegumus pret cilvēcību, un, ja vaina ir pierādīta, sodītu, Valstīm ir jāsadarbojas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu noteikumiem un Deklarāciju par starptautisko tiesību principiem, kas skar draudzīgas attiecības un sadarbību starp Valstīm atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem.