Valstu cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestādes (Parīzes principi)

Valstu cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestādes

Pasludināts 1993. gada 20. decembrī ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija (A/RES/48/134)

Ģenerālā asambleja,

atgādinot atbilstošās rezolūcijas, kas attiecas uz valstu cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestādēm, proti, savu 1986. gada 4. decembra Rezolūciju Nr. 41/129 un 1991. gada 17. decembra Rezolūciju Nr. 46/124, Cilvēktiesību komisijas 1987. gada 10. marta Rezolūciju Nr. 1987/40, 1988. gada 10. marta Rezolūciju Nr. 1988/72, 1989. gada 7. marta Rezolūciju Nr. 1989/52, 1990. gada 7. marta Rezolūciju Nr. 1990/73, 1991. gada 5. marta Rezolūciju Nr. 1991/27 un 1992. gada 3. marta Rezolūciju Nr. 1992/54, kā arī ņemot vērā Komisijas 1993. gada 9. marta Rezolūciju Nr. 1993/55,

uzsverot Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas, starptautisko cilvēktiesību paktu un citu tādu starptautisko instrumentu nozīmi, kas veicina cieņu pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām un to ievērošanu,

apstiprinot, ka prioritāte jāpiešķir atbilstošu valsts līmeņa pasākumu izstrādei ar mērķi nodrošināt starptautisko cilvēktiesību aizsardzības normu efektīvu īstenošanu,

pārliecināta par būtisko lomu, kāda iestādēm var būt, valsts līmenī veicinot un aizsargājot cilvēktiesības un pamatbrīvības un attīstot un uzlabojot sabiedrības izpratni par šīm tiesībām un brīvībām,

atzīstot, ka Apvienoto Nāciju Organizācija var aktīvi veicināt valstu iestāžu izaugsmi, jo var nodrošināt centralizētu informācijas un pieredzes apmaiņu,

paturot prātā šajā saistībā vadlīnijas par valsts un vietējo cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestāžu struktūru un darbību, ko Ģenerālā asambleja apstiprināja ar savu 1978. gada 14. decembra Rezolūciju Nr. 33/46,

atzinīgi novērtējot visā pasaulē pieaugošo ieinteresētību valsts iestāžu izveidē un stiprināšanā, kas tika pausta Pasaules Cilvēktiesību konferences Āfrikas reģionālajā sanāksmē 1992. gada 2.–6. novembrī Tunisijā, Latīņamerikas un Karību reģionālajā sanāksmē 1993. gada 18.–22. janvārī Sanhosē, Āzijas reģionālajā sanāksmē no 1993. gada 29. marta līdz 2. aprīlim Bangkokā, Sadraudzības valstu seminārā par nacionālajām cilvēktiesību iestādēm no 1992. gada 30. septembra līdz 2. oktobrim Otavā un Āzijas un Klusā okeāna reģionālajā cilvēktiesību darbseminārā 1993. gada 26.–28. janvārī Džakartā un nepārprotami paziņota lēmumos, kurus nesenā pagātnē izsludināja vairākas dalībvalstis ar mērķi izveidot valsts cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestādes,

paturot prātā Vīnes deklarāciju un rīcības programmu, kurā Pasaules Cilvēktiesību konferences dalībnieki vēlreiz apstiprināja valsts iestāžu svarīgo un konstruktīvo lomu cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā, jo īpaši to spēju konsultēt kompetentās iestādes un to lomu cilvēktiesību pārkāpumu novēršanā, ar cilvēktiesību jautājumiem saistītas informācijas izplatīšanā un izglītošanā saistībā ar cilvēktiesībām,

ņemot vērā dažādās pieejas, kas visā pasaulē pieņemtas cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai valsts līmenī, uzsverot visu cilvēktiesību vispārējo raksturu, nedalāmību un savstarpējo atkarīgumu un atzīstot šo pieeju vērtīgumu vispārējas cieņas veicināšanā pret cilvēktiesībām un pamatbrīvībām un šo tiesību un brīvību ievērošanā,

1) ar prieku vērš uzmanību uz atjaunināto ģenerālsekretāra ziņojumu, kas sagatavots saskaņā ar Ģenerālās asamblejas 1991. gada 17. decembra rezolūciju Nr. 46/124;

2) atkārtoti apstiprina to, ka ir svarīgi saskaņā ar valsts tiesību aktiem veidot valsts cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestādes un nodrošināt šo iestāžu biedru plurālismu un savstarpējo atkarību;

3) mudina dalībvalstis izveidot savas valsts cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestādes vai, ja šādas iestādes jau pastāv, stiprināt tās un iekļaut šos elementus valstu attīstības plānos;

4) mudina dalībvalstu izveidotās valstu cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestādes novērst un apkarot jebkāda veida cilvēktiesību pārkāpumus, kas uzskaitīti Vīnes deklarācijā un rīcības programmā, kā arī citos attiecīgos instrumentos;

5) lūdz Sekretariāta Cilvēktiesību centru turpināt darbu ar mērķi veicināt sadarbību starp Apvienoto Nāciju Organizāciju un valstu iestādēm, jo īpaši konsultatīvo pakalpojumu, tehniskās palīdzības un informācijas un izglītības jomā, tostarp saistībā ar Pasaules programmu izglītībai cilvēktiesību jomā;

6) tāpat lūdz Cilvēktiesību centru pēc attiecīgo valstu pieprasījuma izveidot ANO cilvēktiesību dokumentācijas un apmācību centrus, pamatojoties uz procedūrām, kas noteiktas to resursu izmantošanai, kas pieejami ANO Brīvprātīgo iemaksu fondā konsultatīvo pakalpojumu un tehniskās palīdzības sniegšanai cilvēktiesību jomā;

7) lūdz ģenerālsekretāru labvēlīgi reaģēt uz dalībvalstu lūgumiem pēc palīdzības valsts cilvēktiesību veicināšanas un aizsardzības iestāžu izveidē saistībā ar cilvēktiesību konsultatīvo pakalpojumu un tehniskās palīdzības programmu, kā arī valsts dokumentācijas un apmācību centru izveidē;

8) mudina visas dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, lai veicinātu informācijas un pieredzes apmaiņu saistībā ar šādu valsts iestāžu izveidi un efektīvu darbību;

9) apstiprina valsts iestāžu lomu ar cilvēktiesību jautājumiem saistītu materiālu izplatīšanā un citu tādu sabiedrības informēšanas pasākumu veikšanā, kas ir sagatavoti vai tiek īstenoti ANO aizbildnībā;

10) atzinīgi vērtē pārraudzības sanāksmes organizēšanu 1993. gada decembrī Cilvēktiesību centra aizbildnībā ar mērķi izskatīt veidus un līdzekļus, kas būtu noderīgi, lai veicinātu tehnisko palīdzību valstu iestāžu sadarbībai un stiprināšanai, un turpināt izskatīt visus jautājumus, kas saistīti ar valsts iestāžu jautājumu;

11) atzinīgi vērtē dokumentu “Principi saistībā ar valsts iestāžu statusu”, kas pievienots šai rezolūcijai;

12) mudina veidot un stiprināt valstu iestādes, ņemot vērā minētos principus un atzīstot, ka katrai valstij ir tiesības izvēlēties savas iestādes struktūru, kas vislabāk atbilst vajadzībām šajā valstī;

13) lūdz ģenerālsekretāru Ģenerālās asamblejas piecdesmitajā sesijā tai ziņot par šīs rezolūcijas īstenošanu.

PIELIKUMS

Principi saistībā ar valsts iestāžu statusu (Parīzes principi)

Kompetence un pienākumi:

1. Valsts iestādei piešķir kompetenci attiecībā uz cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību.

2. Valsts iestādei piešķir pēc iespējas plašākas pilnvaras, kuras skaidri norāda konstitūcijā vai citā tiesību aktā, precīzi nosakot šīs iestādes sastāvu un kompetences jomu.

3. Valsts iestādei cita starpā ir šādi pienākumi:

a) pēc valdības, parlamenta vai citas kompetentās iestādes pieprasījuma vai arī īstenojot savas pilnvaras izskatīt jautājumu arī tad, ja to nav lūgusi augstāka struktūra, attiecīgi valdībai, parlamentam vai citai kompetentajai iestādei iesniegt viedokļus, ieteikumus, priekšlikumus un ziņojumus par jebkuriem jautājumiem, kas ir saistīti ar cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību; valsts iestāde var pieņemt lēmumu tos publicēt; šie viedokļi, ieteikumi, priekšlikumi un ziņojumi, kā arī jebkura attiecīgās valsts iestādes prerogatīva attiecas uz šādām jomām:

i) tādi tiesību aktu vai administratīvo aktu noteikumi, kā arī noteikumi attiecībā uz tiesu iestādēm, kuru nolūks ir saglabāt un paplašināt cilvēktiesību aizsardzību; šajā saistībā valsts iestāde pārskata attiecīgos spēkā esošos tiesību vai administratīvos aktus, kā arī to projektus un priekšlikumus un izstrādā tādus ieteikumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai nodrošinātu šo noteikumu atbilstību cilvēktiesību pamatprincipiem; vajadzības gadījumā tā iesaka pieņemt jaunus tiesību aktus, grozīt spēkā esošos tiesību aktus vai pieņemt vai grozīt administratīvos aktus;

ii) jebkurš cilvēktiesību pārkāpuma gadījums, kuru tā izlemj izskatīt;

iii) ziņojumu sagatavošana par situāciju valstī saistībā ar cilvēktiesībām kopumā vai par konkrētākiem jautājumiem;

iv) valdības uzmanības pievēršana situācijām kādā valsts daļā, kur tiek pārkāptas cilvēktiesības, priekšlikumu iesniegšana valdībai iniciatīvām, kuru mērķis ir šo situāciju izbeigšana, un vajadzības gadījumā viedokļa paušana par valdības nostāju un reakciju;

b) veicināt un nodrošināt valsts tiesību aktu noteikumu un prakses saskaņošanu ar tiem starptautiskajiem cilvēktiesību instrumentiem, kuru puse ir attiecīgā valsts, un to efektīvu īstenošanu;

c) veicināt iepriekšminēto instrumentu ratificēšanu vai pievienošanos šiem instrumentiem un nodrošināt to īstenošanu;

d) sniegt ieguldījumu to ziņojumu un pārskatu sagatavošanā, kas valstīm saskaņā ar saviem līgumiskajiem pienākumiem ir jāiesniedz ANO struktūrām un komitejām, kā arī reģionālajām institūcijām, un vajadzības gadījumā paust viedokli par kādu jautājumu, pienācīgi ievērojot šo struktūru, komiteju un institūciju neatkarīgumu;

e) sadarboties ar ANO un citām organizācijām, kas ietilpst ANO sistēmā, reģionālajām institūcijām un citu valstu iestādēm, kuru kompetencē ietilpst cilvēktiesību veicināšana un aizsardzība;

f) palīdzēt formulēt izglītošanas un pētījumu programmas cilvēktiesību jomā un piedalīties to īstenošanā skolās, augstākajās mācību iestādēs un speciālistu aprindās;

g) popularizēt cilvēktiesības un pasākumus, kuru mērķis ir apkarot jebkāda veida diskrimināciju, jo īpaši diskrimināciju rases dēļ, vairojot sabiedrības izpratni, sevišķi ar informācijas un izglītības palīdzību un izmantojot visus plašsaziņas līdzekļus.

Sastāvs un neatkarīguma un plurālisma garantijas

1. Valsts iestādes sastāvu un tās biedru iecelšanas kārtību – vēlēšanu ceļā vai citādi – nosaka saskaņā ar procedūru, kas paredz visas nepieciešamās garantijas, lai nodrošinātu to (pilsoniskās sabiedrības) sociālo spēku plurālu pārstāvību, kuri piedalās cilvēktiesību veicināšanā un aizsardzībā, piešķirot pilnvaras, kas nodrošinās efektīvu sadarbību vai nu ar

a) pārstāvjiem no tām nevalstiskajām organizācijām, kas atbildīgas par cilvēktiesībām un pasākumiem, kuru mērķis ir cīnīties ar diskrimināciju rases dēļ, arodbiedrībām un attiecīgajām sociālajām un profesionālajām organizācijām, piemēram, advokātu, ārstu, žurnālistu un izcilu zinātnieku apvienībām,

b) filozofijas vai reliģijas virzienu pārstāvjiem,

c) augstākās izglītības iestāžu pārstāvjiem un kvalificētiem ekspertiem,

d) parlamenta pārstāvjiem,

e) valdības departamentu pārstāvjiem (ja šie departamenti ir pārstāvēti, tad to pārstāvjiem būtu jāpiedalās apspriedēs tikai konsultantu statusā), vai arī pateicoties šo pārstāvju klātbūtnei.

2. Valsts iestādei ir infrastruktūra, kas ir piemērota tās darbību netraucētai veikšanai, un pietiekams finansējums. Šā finansējuma nolūkam jābūt nodrošināt, lai iestādei ir pašai savs personāls un telpas un tādējādi tā varētu būt neatkarīga no valdības un nebūt pakļauta finanšu kontrolei, kas varētu mazināt tās neatkarīgumu.

3. Lai visiem valsts iestādes biedriem nodrošinātu stabilas pilnvaras, bez kurām tā nebūtu patiesi neatkarīga, biedri jāieceļ ar oficiālu aktu, kurā jānorāda konkrēts pilnvaru termiņš. Šo pilnvaru termiņu var atjaunot ar nosacījumu, ka tiek nodrošināts iestādes biedru plurālisms.

Darbības metodes

Savas darbības jomas ietvaros valsts iestāde:

a) brīvi izskata jebkurus jautājumus, kas ir tās kompetencē, neatkarīgi no tā, vai šos jautājumus iesniegusi valdība, vai arī iestāde tos skata bez augstākas struktūras norādījumiem, pamatojoties uz savu biedru vai kāda lūgumraksta iesniedzēja priekšlikumu;

b) uzklausa ikvienu personu un iegūst visu nepieciešamo informāciju un dokumentus, lai izvērtētu savā kompetencē esošas situācijas;

c) veido sabiedrisko domu gan tiešā veidā, gan ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību, it īpaši publiskojot savus atzinumus un ieteikumus;

d) regulāri un vienmēr, kad tas vajadzīgs, rīko sanāksmes, kurās piedalās visi tās biedri pēc tam, kad viņiem par to pienācīgi paziņots;

e) vajadzības gadījumā izveido darba grupas, kurās darbojas tās biedri, un vietējas vai reģionālas nodaļas, kas tai palīdz veikt funkcijas;

f) konsultējas ar tiesu iestādēm un citām struktūrām, kas atbildīgas par cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību (jo īpaši ar ombudu, vidutājiem u. tml.);

g) paturot prātā nevalstisko organizāciju būtisko lomu valsts iestāžu darba paplašināšanā, veido attiecības ar tām nevalstiskajām organizācijām, kuru darbs saistīts ar cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, ekonomikas un sociālo attīstību, rasisma apkarošanu, īpaši neaizsargātu grupu (sevišķi bērnu, migrējošo darba ņēmēju, bēgļu un personu ar fizisku vai garīgu invaliditāti) aizsardzību vai kādām speciālām jomām.

Papildu principi attiecībā uz to komisiju statusu, kuru kompetence saistīta ar tieslietām

Valsts iestāde var būt pilnvarota izskatīt sūdzības un lūgumrakstus attiecībā uz konkrētām situācijām. Lietas var ierosināt atsevišķas privātpersonas, to pārstāvji, trešās puses, nevalstiskās organizācijas, arodbiedrību apvienības vai citas pārstāvības organizācijas. Šādos apstākļos, nekaitējot iepriekšminētajiem principiem attiecībā uz citām komisiju pilnvarām, tām uzticēto funkciju pamatā var būt šādi principi:

a) cenšanās panākt izlīgumu vai nu pušu samierināšanas ceļā, vai vajadzības gadījumā pieņemot saistošus, konfidenciālus lēmumus atbilstoši tiesību aktu prasībām;

b) informējot pusi, kas iesniegusi lūgumrakstu, par tās tiesībām un par tai pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, un veicot šo līdzekļu pieejamību;

c) sūdzību vai lūgumrakstu izskatīšana vai to nosūtīšana citai kompetentai iestādei atbilstoši tiesību aktu prasībām;

d) ieteikumu sagatavošana kompetentajām iestādēm, jo īpaši ierosinot tiesību aktu, noteikumu vai prakses grozījumus vai reformas, sevišķi gadījumā, ja šie tiesību akti, noteikumi vai prakses ir radījuši grūtības personām, kas iesniegušas lūgumrakstus, lai aizstāvētu savas tiesības.