Vairāk par bērnu tiesībām
Cilvēktiesības tiek iedalītas pilsoniskajās, politiskajās, sociālajās, ekonomiskajās un kultūras tiesībās. Tomēr vienlaikus cilvēktiesību sistēmā tiek noteiktas arī dažādas mazaizsargātas personu grupas, kurām, ņemot vērā viņu statusu, ir nepieciešama īpaša valsts aizsardzība un atbalsts.
Bērnu tiesību izdalīšana atsevišķā grupā pamatota galvenokārt ar to, ka no vienas puses bērniem atbilstoši valstu tiesiskajam regulējumam nav visu tiesību, kas piemīt pilngadīgajiem, bet no otras puses, bērniem ir arī savas specifiskās tiesības, kas saistītas ar viņu vecumu, stāvokli ģimenē utt.
Bērnu tiesības ir pamattiesību un pamatbrīvību kopums, kuram ir jābūt nodrošinātam katram bērnam (bērns ir persona, kura nav sasniegusi 18 gadu vecumu), bez jebkādiem izņēmumiem un neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem ar bērnu vai viņa ģimeni saistītiem apstākļiem.
Bērnu tiesību definīcija izriet no pamatidejām, kuras nosaka Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Deklarācijas atsevišķā pantā, kas veltīts bērniem, ir noteikts, ka „mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību”. Atzīstot bērnu vienlīdzīgās tiesības uz visām brīvībām, kas pasludinātas deklarācijā, starptautiskā kopiena atzīst papildus palīdzības un atbalsta nepieciešamību bērniem.
Harmoniskai personības attīstībai nepieciešamas, lai bērns dzīvo un aug mīlestības, labuma un laimes gaisotnē, ģimenes vidē, tuvu un mīlošu cilvēku vidū. Pieaugušo uzdevums ir palīdzēt bērnam sagatavoties patstāvīgai dzīvei, kļūt par pilntiesīgu sabiedrības locekli, kā arī radīt bērna fiziskai un garīgai attīstībai piemērotus dzīves apstākļus.
Latvijas Republikas Satversmes 110. pantā noteikts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.
1998. gada 22. jūlijā spēkā stājās Bērnu tiesību aizsardzības likums.
Resursi:
- Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) un Eiropas Padome sadarbībā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas sekretariātu 2015. gadā klajā laida Rokasgrāmatu par Eiropas tiesību aktiem bērnu tiesību jomā.
- Eiropas Padomes stratēģija bērnu tiesību jomā (2016.-2021. gads) (latviešu valodā)
- Eiropas Padomes stratēģija bērnu tiesību jomā (2022.-2027. gads) (angļu valodā)
Bērna tiesību aizsardzības mehānismi
Atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam ikviena iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ne vēlāk kā tajā pašā dienā ziņot policijai, bāriņtiesai vai citai bērna tiesību aizsardzības institūcijai par jebkādu vardarbību pret bērnu, par viņa tiesību pārkāpumu vai citādu apdraudējumu, kā arī tad, ja personai ir aizdomas, ka bērnam ir priekšmeti, vielas vai materiāli, kas var apdraudēt paša bērna vai citu personu dzīvību vai veselību.
Pievienojoties un ratificējot ANO Bērnu tiesību konvenciju, Latvijas valsts uzņēmās nodrošināt ne tikai visas konvencijā noteiktās bērna tiesības, bet arī izveidot efektīvus nacionālos tiesību aizsardzības mehānismus (administratīvos, tiesu u.c.), kurus izmantojot, tiek nodrošināta bērnu tiesību aizsardzība.
Saskaņā ar konvenciju, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likumu pirmās personas, kas nodrošina bērna un viņa tiesību aizsardzību, ir bērna vecāki vai aizbildņi. Tās ir personas, kas ir tiešā un ciešā saskarē ar bērnu ikdienā un kuras bērns parasti uzklausa un uztver kā paraugu. Šīs personas ir galvenās, kurām rūp bērna intereses, attīstība un labklājība un kurām ir pienākums iesaistīties bērnu tiesību aizsardzības mehānisma īstenošanā.
Piemērotāko tiesību aizsardzības mehānismu izvēle, kā aizstāvēt pārkāptās bērna tiesības, ir atkarīga no tiesību pārkāpuma rakstura un būtības, kā arī no tā, kas un cik lielā mērā attiecīgās tiesības ir ierobežojis. Latvijas normatīvie akti nosaka, ka bērna tiesības un intereses attiecībās ar vecākiem un aizbildņiem aizstāv bāriņtiesa. Nozieguma izdarīšanas gadījumā, kad tiek apdraudēta bērna dzīvība, veselība, bērna tiesību aizskāruma novēršanu īsteno policija, prokuratūra, tiesa. Savukārt par to, lai bērnam tiktu nodrošinātas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, atbild gan valsts, gan pašvaldību iestādes, piemēram, pašvaldību sociālie dienesti.
Valstī bērna tiesību aizsardzību atbilstoši savai kompetencei nodrošina izglītības, veselības aprūpes, sociālās palīdzības un kultūras iestādes, kā arī darba devēji, visas valsts un pašvaldības institūcijas, nevalstiskās organizācijas, kuru darbība ir saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem.
Ja bērna tiesības tiek pārkāptas ar valsts vai pašvaldības iestādes pieņemtu lēmumu, bērna vecākiem, vai personām, kas viņus aizstāj – aizbildņiem ir tiesības lēmumu apstrīdēt vai pārsūdzēt augstākstāvošā iestādē. Būtiski, ka katrai valsts vai pašvaldību iestādei, pieņemot lēmumu, kas skar bērna tiesības un intereses, tas ir jāmotivē. Lēmumā ir jābūt norādītām arī likumu normām, kuras ir piemērotas, un jābūt paskaidrotam, kāpēc tieši šīs normas un šajā gadījumā tiek pielietotas. Attiecīgajā lēmumā ir jābūt informācijai arī par to, kur un kādā termiņā var apstrīdēt vai pārsūdzēt šo lēmumu.
Bāriņtiesas ir novada vai republikas pilsētas pašvaldības izveidotas aizbildnības un aizgādnības iestādes. To darbību regulē Bāriņtiesu likums un Bāriņtiesas darbības noteikumi.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ir labklājības ministra pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas nodrošina normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli bērnu tiesību aizsardzības un bāriņtiesu darbības jomā.
Par to, kāds tiesību aizsardzības mehānisms ir izmantojams un vai ir noticis bērna tiesību pārkāpums attiecīgajā situācijā, personai ir tiesības konsultēties, arī vēršoties Tiesībsarga birojā.