Vairāk par tiesībām uz īpašumu
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17.pants
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pants
Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likums
Likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” u.c.
Cilvēktiesību ietvaros jēdzienā „īpašums” ietilpst ķermeniskas lietas, piemēram, dzīvoklis, zeme, telefons, kā arī bezķermeniskas lietas, attiecībā uz kurām pastāv ekonomiska interese, piemēram, mantiska rakstura tiesības, kas izriet no kapitāldaļām, akcijām, autortiesībām. Tiesības uz īpašumu attiecas tikai uz jau pastāvošu īpašumu – nākotnes ienākumi nerada īpašumtiesības, ja vien tie jau nav nopelnīti vai nākotnē ir jāveic tikai maksājums.
Tiesības uz īpašumu ietver:
- tiesības netraucēti baudīt īpašumtiesības, t.i., tiesības lietu valdīt, iegūt no tās augļus, pārveidot to, patērēt vai iznīcināt, rīkoties ar to, slēdzot darījumus. Šīs tiesības ietver sevī arī pienākumu trešajām personām atturēties no īpašuma aizskaršanas. Šo tiesību īstenošanā valstij ir pienākums neiejaukties netraucētā īpašuma tiesību baudīšanā, kā arī izveidot pietiekamu tiesību aizsardzības mehānismu, kas ļautu īpašniekam aizsargāties pret nepamatotu iejaukšanos netraucētā īpašuma tiesību baudīšanā;
- aizliegumu patvaļīgi atņemt īpašumu. Īpašums var tikt atņemts, ja līdzeklis, kas paredz īpašuma atņemšanu, atbilst nacionālajiem likumiem, tiek ievēroti vispārējie starptautisko tiesību principi un īpašuma atņemšana atbilst sabiedrības interesēm, kas ietver arī sabiedrības un indivīda interešu līdzsvarošanu, kā arī paredz īpašuma atņemšanas nosacījumus;
- valsts tiesības ierobežot īpašuma izmantošanu saskaņā ar sabiedrības interesēm. Tas izriet no īpašuma sociālās funkcijas – katram īpašniekam ir pienākums rēķināties ar citu interesēm. Lai īpašuma ierobežošana būtu tiesiska, ierobežojumiem jābūt noteiktiem ar likumu, tiem jābūt ar leģitīmu mērķi un samērīgiem.
- samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm. Lai konstatētu, ka samērīguma princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šo mērķu sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska. Tiesību uz īpašumu ierobežošanas piemērs – teritorijas plānojums.
Atbilstoši starptautisko cilvēktiesību doktrīnā pastāvošajai izpratnei par īpašuma tiesību saturu Satversmes 105.pants neparedz personai subjektīvas tiesības uz valsts garantētu īpašuma minimumu, piemēram, dzīvokli. Īpašuma institucionālā garantija nodrošina personai tiesisku iespēju iegūt īpašumā lietas vai kļūt par mantiska rakstura tiesību subjektu. Savukārt individuālgarantija aizsargā personas iegūtās tiesības uz īpašumu.
Latvijas Republikas Satversmes 105.pants nosaka: „Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”
Tiesības uz īpašumu aizsargā arī ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 17.pants, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17.pants, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pants.
Jāņem vērā, ka īpašumtiesības nav absolūtas tiesības un tās var ierobežot. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lai noskaidrotu, vai personas konstitucionālo tiesību, tai skaitā īpašuma tiesību, ierobežojums ir attaisnojams, jāizvērtē:
- vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;
- vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
- vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.[1]
Īpašuma tiesību ierobežojumam ir jākalpo kādam no Satversmes 116.pantā norādītajiem leģitīmajiem mērķiem. Satversmes 116.pantā ietvertajā personas pamattiesību uzskaitījumā nav speciālas norādes uz īpašuma tiesībām, jo konstitucionālais likumdevējs jau Satversmes 105.pantā ir norādījis, ka īpašuma tiesības var ierobežot. Tomēr nav šaubu, ka Satversmes 116.pantā minētie pamattiesību ierobežošanas leģitīmie mērķi ir atzīstami par leģitīmiem mērķiem arī īpašuma tiesību ierobežošanai.[2]
Ņemot vērā, ka tiesības uz īpašumu aizsargā ne tikai Latvijas Republikas Satversme, bet arī Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pants, lietas par īpašumtiesību nepamatotu ierobežošanu skata arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Jāņem vērā, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā ir jāvēršas 6 mēnešu laikā pēc tam, kad ir izsmelti visi nacionālie tiesību aizsardzības līdzekļi.
[1] Satversmes tiesas 2011. gada 11. aprīļa spriedums lietā Nr.2010-62-03 8.punkts.
[2] Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 473.lpp