Vairāk par tiesībām uz sociālo drošību

Latvijas Republikas Satversmes 109.pants

ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija, 22., 25.un 28.pants

ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, 9., 10.un 11.pants

Pārskatītā Eiropas Sociālā harta, 13., 14., 16.un 17.pants

Tiesības uz sociālo drošību pieder pie otrās paaudzes cilvēktiesībām, proti, personas sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām. Sociālās tiesības ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības, jo šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem – tā ir cieši saistīta ar katras valsts iespējām.

Starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos sociālās tiesības ir formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi, atstājot dalībvalstīm plašas izvēles iespējas šo tiesību realizācijā. Turklāt valstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, veidojot savu sociālās drošības sistēmu.

Vienlaikus starptautiskās tiesības uzliek par pienākumu valstij apņemties maksimālajos pieejamo resursu ietvaros un ar atbilstošu līdzekļu palīdzību augošā tempā panākt pēc iespējas pilnīgu sociālo tiesību īstenošanu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī ietilpst Satversmes 109.panta tvērumā, un šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai.

Personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanai Latvijā ir izstrādāta sociālās drošības sistēma, kuras pamatā ir:

• sociālās apdrošināšanas sistēma, kurā sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, piemēram, vecuma pensijas, bezdarbnieka, maternitātes pabalsta, piešķiršana un apmēra noteikšana ir atkarīga no nodarbinātības perioda un sociālo iemaksu veikšanas;
• sociālās palīdzības sistēma, kuras galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu situācijās, kad personas nespēj gūt ienākumus un kad nav paredzēts atbalsts no valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas.

Sociālās drošības sistēma darbojas saskaņā ar šādiem pamatprincipiem – atšķirīgas attieksmes aizliegums; solidaritāte; sociālā apdrošināšana un palīdzība; profilakse; pašpārvalde; individuāla pieeja.